Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sērdienīte' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sērdienīte' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļa skaidrojumā (29)

apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


bālēt

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271


balgs

balgs, [verleumdet?]: balga, balga sērdienīte, kam nebija tē̦vs, māmiņa Zehrxten; vgl. baldzināt.

Avots: ME I, 254


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282


čūrināt

čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]

Avots: ME I, 425


dailināt

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431


gaust

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III 4 , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. 2 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613


ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129


II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185


kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


laicīt

làicît 2 Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401


līdzēt

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt 2 Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480


mācītājs

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789


māsēt

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586


mirdzēt

mir̂dzêt [li. mirgéti "flimmern"], -u, -ẽju,

1) schimmern, flimmern, funkeln:
smalku linu gruožu viju, sudrabā mē̦rcē̦dams, lai brauc mana līgaviņa kâ saulīte mirdzē̦dama BW. 15958. tautu dē̦ls juostu juoza, mirdz mirdzamu ziediņiem 13918. sērdienītes drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. I, 65. mirdzuošas acis Austr. k. 1893, S. 45. visa mirdzuošā laime bij pa˙galam Dīcm. pas. I, 39;

2) fein regnen
U. - Subst. mir̂dzêšana, das Flimmern, Funkeln, Schimmern; mir̂dzẽjums, der Schimmer. [In der Bed. 1 zu marga

II (s. dies und auch Jagić AfslPh. II, 397, Krček Grupy 132 ff., Wood AJPh. XXI, 179 f., Solmsen KZ. XXXIV, 23 ff.); in der Bed. 2 zu me̦r̂ga III (s. dies).]

Avots: ME II, 631


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


pamērīt

pamẽrît, pamẽŗuôt, tr., etwas messen: viņi pamērīja sērdienītes kājas Dīcm.

Avots: ME III, 70


pogalis

puõgalis (unter puõgaļa): es, nabaga sērdienīte, puogalīšu purvu bridu; izbried[u] purva maliņā, - man puogaļu ("?") villainīte BW. 4525.

Avots: EH II, 345


purēt

purêt, -u, -ẽju,

1) tr., schütteln (den Kopf)
Kawall n. U.;

2) zittern, sich schütteln:
puri, puri (Var.: trīci), apšu lapa, lē̦najā vējiņā! tā purēja sērdienīte, bajāram bildinuot BW. 5243, 2. viņam visi kauli purēja nuo bailēm Pas. III, 53. nuo bailēm viņam visas biksas pur LP. VII, 860. (žīdi) laida pilnuos rikšuos pruojām, tâ ka ve̦zumi stipri purēja un dažādās ridas klābēja un grabēja Janš. Dzimtene 2 I, 506. vai viņa pati trīc un pur, vai āvīzē burti lē̦kā Dzimtene IV, 142. - Nebst purinât, purtinât zu li. pùrtinti "schütteln, rütteln", vgl. Leskien Abl. 317.

Avots: ME III, 417


rieča

rieča,

1) "?": sērdienīte dubļu rieča VL. aus Hofzumberge;

2) riẽča, Rufname für Kühe
Bixten.

Avots: ME III, 544


rūķis

I rũķis,

1): auch Salgaln, Treiden; sērdienīte darba rūķe BW. 4564;

2): tur mē̦dz būt arī kāda rūķīte vai cita kāda teiksmaina būtne Janš. Dzimtene V, 328; ‡

5) "?": meitas mani kleinu sauca, rūķīt[i] (Var.: ruķīt[i]) manu kumeliņu BW. 11308 var.

Avots: EH II, 388


sarkanbalts

sar̂kanbalts, rotweiss; rosa: ābele zied sarkanbaltiem ziediem Ahs. balti bija ievas ziedi, sarkanbalti ābelītes; balta bija mātes meita, sarkanbalta sērdienīte BW. 4509. šuogad ruozes baltas zied, citu gadu sarkanbaltas 14162. sarkanbaltiem vaidziņiem 33567 var. sarkanbalta līgaviņa 18287, 2. mans bālītis sarkanbalts 21231 var.

Avots: ME II, 720



sērs

I sē̦rs,

1): sē̦ra sērdienīte, sē̦ri pina vainadziņu BW. 4638. Die Bedd. 2 und 3 ME. III, 830 sind vielleicht zu streichen: sē̦rs BW. 4137, 1 kann zu 1) gehoren, und sē̦rs 3 dürfte von U. falsch autgefasst sein und vielmehr zu sẽ̦rs III 1 gehören.

Avots: EH II, 482


spirdzināt

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr 2 ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999


stāgane

stāgane, = stāģene; es nabaga sērdienīte gul[u] ar puisi stāganē (Var.; stāģenē, pe̦lūdē) BW. 5205 var.

Avots: ME III, 1050


vadīt

I vadît,

1): kâ pate vadīs (wie sie selbst ihr Leben einrichten wird),
tâ būs, tâ iznāks Tirsen. viņi samnājās vai ... dziedāja ..., tâ vadīdami (einrichtend und ausführend) darbu ar jautru ... prātu Anna Dzilna 98. viņš makšķerē un vada (verbringt planmässig?) dienas sev par prieku Jauns. Raksti VIII, 90. tâ viņš savu mūžu vadīja Frauenb. tādus kaŗus vadījis (= izkaŗuojis) ebenda;

2): mīļu Māru vadījuot Tdz. 38464. miglā ganus vadījuot BW. 5036, 6;

3): auch Lesten. Refl. -tiês,

5) sich verabschieden
Liepna, Sonnaxt: vadās, vadās, nevar vien izšķirties;

6) sich betätigen (?):
man ir tagad divi vīri un trīs sievietes uz lauka, ... bet māte vadās tikai pa māju Rūžu Kr. 136; "saimniekuot" Burtn. Subst. vadîtãjs,

1): gaŗām brauca sērdienīte, mīļā Māŗa - vadĩtāja BW. 5043. ‡ Subst. vadîšana, das Führen; Geleiten:
es tautieti pavadīju maģu lauka gabaliņu; maģa mana v. BW. 8440.

Avots: EH II, 746