sagrãbât, tr., zusammenscharren, -fegen (Etn. II, 7), -raffen, -harken; um sich tastend etw. aufsuchen: Pēteris sagrābāja... sakastuos lielumus un nesa... uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. zābaki, kurus es kaut kur zem suola sagrābāju Stari 1, 67. Elza sagrābāja sē̦rkuociņus Upītis Sieviete 115. man še ne˙kā nav, bet ja paietu tur..., kur tā le̦pnā māja, tad gan varē̦tu kaut kuo sagrābāt RA.

Avots: ME II, 628

sagrãbât: arī mieži tur vēl sagrābājami A. Upītis Laikmetu griežos II, 156. (puika) sāka ar ruokām grābāt. sagrābāja puika pie sienas stāvuošuo mietiņu Pas. XII, 485.

Avots: EH XVI, 409