sagulēt

sagulêt,

1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;

2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.

Avots: ME II, 632


sagulēt

sagulêt,

1): neļauj ... dzē̦rājam ... palaga s. Tdz. 47774. ‡ Refl. -tiês, sich lagern, sich senken, fest werden:
velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns. Raksti III, 17. zeme sagulējusles sīkstā ve̦lē̦nā J. un v. 179. zeme ir sagulējusies, sazē̦luse Iw.

Avots: EH XVI, 411