saldēt

sal̂dêt Prl., Wolm., fakt. zu sal̂t, tr., frieren lassen U.; gefrieren lassen: saldēt kumeliņu Biel. 747. ilgi saldēja mūs[u] māsu laukā BW. 18809. vējš saldē viņam muguru MWM. VI, 644. ass, saldējuošs rīta vējš A. XX, 943. Refl. -tiês, sich erkälten U. (imperfektiv): vai man bija tevis dēļ tik ilgi saldēties? BW. 16884. - Subst. saldēšana, das (Ge)frierenlassen; sal̂dêšanâs, das Sicherkälten; sal̂dẽjums,

1) das einmalige, vollendete (Ge)frierenlassen:
maksājiet... manu ruoku saldējumu! BW. 25679;

2) Gefrorenes:
aveņu, zemeņu saldējums; sal̂dē̦tãjs, wer (ge)frieren lässt; der Frost, das Frösteln: man it kâ saldē̦tājs caur visiem kauliem skrej Rainis.

Avots: ME III, 668, 669