Paplašinātā meklēšana

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

izšķaidît, tr.,

1) auseinandersprengen, zerschmettern, in Stück schlagen:
raganas tas tūlīt izšķaida uz visām pusēm LP. I, 81. riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. dzīve draudē tuo bez žē̦lastības saberzt un izšķaidīt Baltp.;

2) verschwenden, vergeuden, vertun:
mantu, naudu.

Avots: ME I, 810

lañcka,

1) der Lappen, Fetzen, das Stück
[Fest.]: ce̦pure sapluosīta smalkās lanckiņās. viņš bij viss vienās lanckās Ronneb. viņš iet lancku lanckām Smilt.;

2) die Verleumderin, Tadlerin, Klatschbase
Etn. IV, 129;

3) der Herumtreiber, Faulenzer
C., Smilt.;

4) ein zerumpter Mensch.
[Vgl. lanska; in den Bed. 1 u. 4 zu la. lancināre "zerreissen"? in der Bed. 3 nebst lañckât I wohl zu lancīties.]

Avots: ME II, 419, 420

ļe̦ñka,

1) ein Tragband
Kokn. n. U., ein Strick, mit dem die Bote stromaufwärts gezogen werden; in dieser Bed. aus r. лямка "Trag- od. Ziehriemen";

2) ein schlaffer Mensch:
vai tāds ļe̦nka manu mājas guodu drīkst apķēzīt! Alm.;

3) [ļe̦ņ̃ka MSil.], eine Schlinge:
valga galu sasiet ļe̦nkā Treiden;

[4) ļe̦nka "ein noch am Kleide hangender Fetzen"
Morizberg; "kaut˙kas gaŗš, ļe̦gans, sapluosīts" Nitau].

Avots: ME II, 536

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

‡ nùopluinît Saul. Raksti V, 37, 108 "nuovazāt, sapluosīt".

Avots: EH II, 77

pudu pudumis, mit sich bewegenden Fetzen: vecis aizgājis pudu pudumis un ar sapluosītām slaunām Janš. Čāp. 16. pudu pudumis viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.

Avots: ME III, 402

I rè̦nkulis PS., rè̦nkulis ² Kl., re̦nkūle U., re̦nkule Mag. XIII, 3, 49, Plur. re̦ñkuļi C., Lemburg, rè̦nkuļi Serbigal, re̦nkūles U., Rennkugel, Rehposten, gehacktes Blei zum Schiessen auf Rehe u. a.: bise, lādē̦ta ar labu re̦nkuli Druva II, 716. ģīmis ir sapluosīts... re̦nkulēm Mācītāja meita 94. Nebst estn. reńńkūľ dass. aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 511

sapluôsît, sapluôsnît Warkl., tr., freqn. zu saplêst, zerreissen; zerfleischen: sapluosīt gabalu gabaluos Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 37. mētelītis sapluosīts BW. 2737, 2. sapluosīti papīra gabaliņi A: XX, 166. (grāmatiņu) izlasīju, sapluosīju BW. 13276. nezvē̦rs sapluosījis cilvē̦kus LP. VII, 1329. vanags sapluosa... putnus LP. V, 184. vāģu riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109. asi nagi tuo sapluosa un izkārpa Stari III, 222. (fig.) tava pazušana man sapluosīja sirdi Rainis. dzejnieka sapluosītuo dvēseli Vēr. I, 965. Refl. -tiês, sich beim Toben, beim Sichbalgen zuvieltun: bē̦rns sapluosījies Salis.

Avots: ME II, 704, 705

skam̃bains AP., skàmbaîns ² Mar. n. RKr. XVII, 114, Warkl., Odensee "ar skambām, skabargām" Schwanb., = skabargains Alswig, N.-Laitzen, Erkul, = atskabargains Bers., Adsel: sk. kuoks Ekau Grosdohn, ("kuoks, kas labi neplīst, bet tikai last nelielām skambām") Schwanb., Stomersee, Sessw., Selsau, Adleenen, Odsen, Druw., Lös., Aahof, Meselau, ("saplaisājis kuoks, nuo kupa viegti atle̦c skambas") Sessw., ("sīkās sluoksnītēs, piem. zibeņa sapluosīts kuoks") Bers. kad vē̦tra nuolauž kuoku, paliek tikai skambains stuburs AP. šis dēlis ir tik skambains, ka bail pat kāju uz tā spert Alswig.

Avots: ME III, 870

šnelle,

1) die Schnalle
Altenwoga (mit èl ² ): lūku vīzes, tiepu šnelles, tās spīdēja, tās mirdzēja BW. 32713. sapluosītu drēbju šnellē tā bija atrasta bez dzīvības A. XVII, 591;

2) "Naht, Saum"
(?) Erlaa.

Avots: ME IV, 88