sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME II, 718, 719

I sariebt: bija gan sariebis (= kaitējis) tis ūdens Heidenfeld. Refl. -tiês,

3): kâ mēs tirgā sariêbāmies, tâ vairs nee̦sam runājušas viena ar uotru Saikava.

Avots: EH XVI, 442

‡ II sarìebt ² Saikava, = aprìebt 1: ieduod viņai, lai sarìebj! būs ve̦se̦ls. Mit aprìebt 2 gleichbedeutend ist wahrscheinlich sariebt im Zitat aus LP. V, 11 in ME. III, 718.

Avots: EH XVI, 442