skal˜be(s) Jürg., skàlbes ² (nom. pl.) Lub., Bers., Warkl., Selšau, skalbes U., Mag. IV, 2, 81; RKr. II, 64; Etn. III, 7, acc. s. skàlbi ² Kr., skalbji Etn. I, 65, Alswig, skalbi U., Sing. skàlbis ² Kl. Laitzen, gen. pl. skalpju JR. IV, 31, Kalmus (acorus calamus L.): e̦ze̦ra līmenis spīdēja . . . aiz skalbēm un niedrām Apsk. v. J. 1905, S. 307. brien pa mīkstajām skalbēm se̦klajā upītē A. XV, 248. skalbju sakņu sulā Etn. IV, 115 (aus Erlaa). - puķu skalbes U., Mag. IV, 2, 75; RKr. II, 72, die Schwertlilie (iris L.); zilā skalbe Wid., RKr. III, 70 (aus Lös.), iris sibirica L. Zu mnd. schelp "Schilf" u, a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 595)? Vgl. skaldes.

Avots: ME III, 867

skal˜be(s): skalbes ( ?") Selb. n. FBR. XX, 62; (Kahnus) AP., (mit àl ² ) Druw., Laud., Meselau; skal˜be AP. "vālīte" (eine gewisse Wasserpflanze); niedru skalbu (od. zu skalbis III?) pirstānieki BW. 12651, 1 var.; (dze̦ltānā) skàlbe Ramkau, iris pseudacorus.

Avots: EH II, 498