skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501