skrakstēt

skrakstêt, skrakšêt, skrakšķêt, -u, -ẽju, intr., rasseln, knarren: puisis skrakstuoši slē̦dz vaļā kūts durvis Saul. III, 232. skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653. šķiltavas vien skrakšējušas un tarkšējušas Upīte Medn. laiki. Johanna saķēra kastiņu un saspieda, ka skrakšēja vien Laiviņš, skrakšķuoši grauza kuoku asiem dzelzs zuobiem Druva II, 22. Vgl. krakstêt, krakš(ķ)êt.

Avots: ME II, 886