skuja (li. skujà "Tannen- oder Fichtennadel"),

1) die Tannennadel;
gew. der Plur. skujas, Tannenreiser, auch in kleine Stücke zerhackte Tannenreiser U. skuju kuoks, ein Nadelbaum; Schwarzholz Brasche;

2) skuje, Grünbaum, Tanne (pinus abies)
Fischer 300;

3) Plur. skujiņas, Spargelkraut
PS.;

4) skujas, skujiņas RKr. XVII, 33, Kav., Nerft, ein tannenreisartiges
Weberesp. Stickmuster: skujiņās austs aude̦kls ir tāds, kuŗa audu un ve̦lku jeb šķē̦ru diegu cilpas izveiduo skujiņas jeb kāsīšus. skuju, skuju vēverīti, aud man skuju paladziņu! BW. 7485. skuju metu, skuju audu vienu pašu villainīti 25343;

5) als Vergleich für herbe Sprechart, barsches Gebahren gebraucht:
kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582. skuju laidu valuodiņu; es tautām atsacīju... BW. 15210 var. Zu r. хвоя "Nadeln und Zweige der Nadelhölzer" (wenn mit x- aus ks- s. Būga KSn. I, 289, Trautma Wrtb. 268, Walde Vrgl. Wrtb. II, 602 mit wei- terer Literatur).

Avots: ME III, 902

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515