Paplašinātā meklēšana

paskujas ["die untere Schicht der als Streu dienenden skujas in einem laidars" Lautb.]

Avots: ME III, 101

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515

skuja (li. skujà "Tannen- oder Fichtennadel"),

1) die Tannennadel;
gew. der Plur. skujas, Tannenreiser, auch in kleine Stücke zerhackte Tannenreiser U. skuju kuoks, ein Nadelbaum; Schwarzholz Brasche;

2) skuje, Grünbaum, Tanne (pinus abies)
Fischer 300;

3) Plur. skujiņas, Spargelkraut
PS.;

4) skujas, skujiņas RKr. XVII, 33, Kav., Nerft, ein tannenreisartiges
Weberesp. Stickmuster: skujiņās austs aude̦kls ir tāds, kuŗa audu un ve̦lku jeb šķē̦ru diegu cilpas izveiduo skujiņas jeb kāsīšus. skuju, skuju vēverīti, aud man skuju paladziņu! BW. 7485. skuju metu, skuju audu vienu pašu villainīti 25343;

5) als Vergleich für herbe Sprechart, barsches Gebahren gebraucht:
kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582. skuju laidu valuodiņu; es tautām atsacīju... BW. 15210 var. Zu r. хвоя "Nadeln und Zweige der Nadelhölzer" (wenn mit x- aus ks- s. Būga KSn. I, 289, Trautma Wrtb. 268, Walde Vrgl. Wrtb. II, 602 mit wei- terer Literatur).

Avots: ME III, 902

skujainis,

1) der Nadelbaum
Mag. IV, 2, 18;

2) skujainīte; hippuris Karls.; vgl. skujene;

3) skujainīte, Beiname des Tannenbaums
im VL. (eig.: die mit skujas Versehene): tu, eglīte, skujainīte, tev sarkani skuju gali BW. piel.2 4465;

4) = skujas (skuja 4) Dunika

Avots: ME III, 902

skujaîns,

1) mit Nadeln versehen (von Bäumen)
Wid.;

2) tannennadel artig, tannenzweigartig:
skujainas lapas Konv ² 860. ceļš nuobē̦rts . . . ar granti un skujaini nuokasīts ar grābekekli Seibolt. - skujainie raksti, Tannen- zweigmuster Konv. ² 1390; Duomas III 285. skujaina aušana, Köper V.; skujains aude̦kls, geköpertes Zeug U., Karls. skujaini.., palgi BW. 24971. skujaiņas zeķes 7113.

Avots: ME III, 902

skujainis,

4): "audums, kuo auž ar 4 nītīm un 4 paminām" Ramkau.

Avots: EH II, 515

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. ¹ 299.

Avots: ME I, 100

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.

Avots: EH I, 145

‡ baŗât,

1) = baruôt Kaltenbr., Mahlup, (barât) Auleja;

2) als Viehfutter (ver)brauchen
Mahlup: nav ilgi laiki, ka skujas baŗātas.

Avots: EH I, 206

čapasti, das Eingeweide geschlachteter Haustiere, daraus Seife gekocht wird Mar. n. RKr. XV, 110, [A. - Schwanb.]: nuo cūkas tika daudz čapastu Skuja.

Avots: ME I, 404

‡ čužaļi, = čužļi, čuži I (?): egļu rnežā grāba ... skujas, ciekuržus, čūkšļus un čužuļus Janš. Mežv. ļ. II, 369.

Avots: EH I, 297

darinât,

1): d. skalus (den Pergelscheit spleissen)
Iw. d. vainadziņu, einen Kranz flechten AP.;

3): d. rīksti Sonnaxt. d. skujas AP. d. sīpuolus, den Lauch von den Zwiebeln abschneiden
Ramkau. d. karpānus, Kartoffeln schälen AP. lûku darina (... bereitet zum Flechten der Bastschuhe vor) Skaista n. FBR. XV, 54. d. meli, unnützes Zeug schwatzen Wessen.

Avots: EH I, 308

dze̦guze, [dze̦gûze ² Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи ⁴ 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540

dzenêt [Kreuzb.], -ēju (li. genė´ti). tr., ästeln, die Äste abhauen, abhacken, abkappen BW. 11485: dē̦ls nuogāž uozuolu un dzenē uozuolam zarus, skujas dzenēt Nigr. [Zu dzìt nebst aksl. že̦ti "ernten", norw. gana "(einen Baum) kappen, (das Laub am Baume) abhauen" (s. Bugge BB. III, 102), av. aviǰanaiti "fällt (einen Baum)" u. a.]

Avots: ME I, 545

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. ² 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602

ìebir̃t,

1) herein -, hineinrieseln, - fallen:
kad acī gruži vai putekļi iebiruši Etn. II, 134;

[2) zu reiseln od. fallen anfangen:
ja ziemu jaunā mēnesī eglēm iebirst skujas, tad uotru jaunu mēnesi būs pali Planhof].

Avots: ME II, 3

izmĩzinât (li. išmį̃žinti), fakt., harnen lassen: bē̦rnu, ein Kind abhalten. brūti izceļ nuo vāģiem vai kamanām, izmīzina tuo pie vienas skujas BW. III, 1, 12.

Avots: ME I, 773

kàisît: auch N.-Wohlfahrt, mit aî ² AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt, mit aĩ Iw., Kal., Orellen, Rutzau, Salisb., Strasden: ve̦d mājā skujas, kapā un kaisa guovis Siuxt. Vgl. cisas oben 275.

Avots: EH I, 574, 575

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît ² Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

làpsalis, [làpselis ² Bers., lāpsals Erlaa, làpsals ² Kr.], eine Art leinenen Zeuges: lāpsalis [="rupjš, skujains aude̦kls" AP.] ir aude̦kls, kuŗam vairākas dzijas iet ratā, citas atkal vienkārtnī; caur kuo panāk bez krāsām strīpas ratā Laud. kājās viņam nātni lāpsaļa auti Vīt. tam lapsala (sic!) ūzas re̦dz apģē̦rba A. XII, 139, Peb.

Avots: ME II, 440

làpselis ² (unter làpsalis): par làpseli ² sauc nāte̦nu, trinītī austu aude̦klu Saikava. lāpselī austs "trinītī austs" ebenda: lâpselis ² ir audums, kuo auž ar 3 nītīm un 3 paminām; tuo iznītī tâ˙pat kâ skujaini. min pa vienai paminai uz zemi, divas paliek vienmē̦r augšā. lāpselim viena puse skujaina Ramkau.

Avots: EH I, 728

[mizlains, = mize̦laîns: aude̦kli e̦suot... spundaini, mizlaini..., austi pēc daž˙dažādiem raudzekņiem Janš. Dzimtene ² III, 261. vienam aude̦klam bija skujaiņi, uotram mizlaiņi raksti Dzimtene V, 116.]

Avots: ME II, 640

padarinât,

2): p. skujas AP.

Avots: EH II, 126

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene ² 66.]

Avots: ME III, 37

prìekšriñda, die vordere Reihe: lai .. . dibe̦na ārdīs ieseŗuot skujas un tik priekšrindā lai ieseŗuot labību LP. VI, 78. polītiskās dzīves priekšrindās Duomas II, 20.

Avots: ME III, 397

ruozaîns Wessen, ruozājs, ruozâts. mit Rosen verziert; rosenfarbig. rosa, rot Wessen: skujaini, ruozaini Ilzītes palagi BW. 24971. izšķīra ausainās un ruozaînās aubes RKr. XVII, 29. ruozaina krāsa Etn. IV, 5. ruozaiņi un ze̦ltaiņi mākuonīši Janš. Dzimtene V/VI, 186. sveši laudis nuorāvuši ruozātuo maguoniņu BW. 18354 var. ruozāja tai (= jumaliņai) galviņa 28535. ar bāli-ruozātiem purniņiem Zalktis 1, 101.

Avots: ME III, 586

‡ sačukstît, = sadur̃stît 2: skujas briesmīgi sačuksta ruokas Allendorf n. FBR. XIX, 92.

Avots: EH XVI, 401

sadze̦nât, ‡

2) zu viel hin und her treiben
Frauenb.: meitene guovi sadze̦nājuse (guovs kļuvuse kliba); ‡

3) = ‡ sadzanât Heidenfeld; ‡

4) fein und achtlos zerhauen (zerhacken)
Frauenb.: s. skujas kaisīšanai.

Avots: EH XVI, 406

sašķibît, (eine Menge) sammelnd abreissen, abpflücken, abblatten, abhauen: s. riekstus, uogas, lapas, skujas.

Avots: ME III, 755

‡ saskulˆbît ² Metzkül (bei Ruj.), zerhacken: s. skujas.

Avots: EH XVI, 448

saspraûgât, = saspraûst 1: s. skujas ap siena ve̦zumu N.-Peb.

Avots: ME III, 742

‡ II savāķêt, = savākt 1: skujas, kuo ... skudrds par savu mājuokli ... savāķēja kuopā Pēt. Av. IV, 174.

Avots: EH XVI, 464

‡ skujāts Auleja, = skuja%C3%AEns">skujaîns 2: milas skujātas ni˙kas neauž.

Avots: EH II, 515

skujene RKr. II, 72; Konv. ² 2484, Wid., Karls., Tannenwedel (hippuri vulgaris L.). - Plur. skujenes,

1) Sträusse von Spargelkraut
L.;

2) = skujas">skujas U.

Avots: ME III, 902

‡ skujiene "?": skujas (acc.) nesa ruociņā; dzīsimies ... pa skujienes birumiem! BW. 13628 var.

Avots: EH II, 515

skujiens, der Nadelwald: neduod manis, māmuliņa, skujienā, virsienā! virsis manas kājas grauza, skujas bira vainagā BW. 10408 var.

Avots: ME III, 902

skujuôt: mit zerhackten Fichtenreisern bestreuen Frauenb. (z. B. ein Zimmer, einen Weg); skujuôts, mit skujas 1 versehen: pa skujuotuo galuotņu spraugām A. Upītis Laikmetu griežos I, 79. skujuotu (mit einem Fichtennadelmuster versehen?) uozuola kannu Skalbe Raksti II, 134.

Avots: EH II, 515

‡ skujplēsis PV. "auka, kas pavasaruos līdz ar atkusni birdina skujas".

Avots: EH II, 515

‡ skujtiņa Iw., Deminufiv zu skuja.

Avots: EH II, 515

skũt Karls., C., PS., Ermes, skùt ² Warkl., Praes. skuju, skuvu od. skūnu Warkl., Pas. IV, 81 f. (aus Malta), Praet. skuvu, auch skūst Stockm., tr., rasieren: frizieŗi, kās viņus skuv Stari II, 545. bārzddziņi skuva bārzdas Antrop. Il, 7. ar neskūstu bārzdu Pas. IV, 81 (aus Malta). - skujamais (skujams Karls.) od. skuvamais nazis Smilt. od, skuvamais (falsch geschr.: skuvmais) U., das Rasiermesser. - Refl. -tiês, sich rasieren. Subst. skuvẽjs Bartscheier U. Neben diesem skū- ein ksū- in gr. ξύω "schabe, reibe" und ai. kṣ̌urá-ḥ "Schermesser"; vgl. Trautmann Wrtb. 268. Walde Wrtb 2 525. Die Form skūst ist wohl aus skūt und skust kontaminiert.

Avots: ME III, 908

skuta Tirs. n. RKr. XII, 77, Kreuzb., Gr.-Buschh., skuts Spr., Warkh., Illuxt, Laud., Bers., Warkl., skutiņš Spr., ein (nicht grosser) junger, dichter Tannenwald; skuts Saikava, Wessen, Bers., Wid., skuta Laud., Schwanb., ein junger, dichter Wald überhaupt; skuts, das Walddickicht Mar. n. RKr. XV, 135: caur elkšņu krūmiem, eglīšu skutiem Blaum. MWM. v. J. 1897, S. 667. caur biezajiem egļu skutiem R. Sk. II, 12. mums nav lāga meža, ir tikai tādas skutas Tirs. n. RKr. XVII, 77. tādā skutā ielīžu, ka cauri nevarēju tikt Saikava. Das Demin, skutiņš figürlich vom Schamhaar: skutiņš (Var.: kūsīt[i]s) ze̦lta lapiņām BW. 34423 var. Wenn von der Bed. "Tannenwald" auszugehen ist, etwa zu skuja; wenn dagegen eine Bed. "Stück (Wald)" zugrunde liegt, nebst li. skùtas "kleines Stück" zu skust.

Avots: ME III, 907

spirnôt,

1) s. spirât:

2) "abbröckelnd
(intr.) abfallen": skujas spiruo Salis.

Avots: ME III, 1000

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

I vìrsis ² Saikava, gew. Plur. virši RKr. II, 68; Nitau n. Etn. 1, 84, (mit ìr) PS., Wolm., (mit ìr ² ) KL, Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Riga, Salisb., das Heidekraut (calluna vulgaris Salisb.): mežā ir virsis Saikava. čūska gāja pa virsi man pakaļ ebenda. sila virši kājas grauž BW. 25934, 4. sila viršu ziediņiem 18271 var. sila viršus kapādams 15994. viršu (Var.: viršņa) ziedu alutiņu 10590. jāsutinājas vannā, kur skujas, nātres un virši aplieti Etn. IV, 115. Zu serb. vrȉjes, r. вéрескъ "Heidekraut", woneben ein gleichbed. virži (s. dies). Deswegen aber braucht man nicht mit Persson Beitr. 505 f., Trautmann Wrtb. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 273 das le. und slav. -s- hier auf -g̑(h)s- zurückzuführen da es auch auf ein k̑ (vgl. gr. ἐρείχη und air. froech dass.) zurückgehen kann.

Avots: ME IV, 612