Paplašinātā meklēšana

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

izbè̦dât, tr.,

1) aus-, durchkosten, zu Ende trauern, den Gram erschöpfen:
bē̦das lielas, bē̦das mazas, kas tās visas izbē̦dāja! citu bē̦du izbē̦dāju, citu minu kājiņām BW. 106;

2) etw. nach dem Sinne machen, es einem zu Danke machen:
muļķītis ķēniņam māk labāki izbē̦dāt par gudrajiem LP. IV, 91. skuopai saimniecei ne˙viens nevarēja izbē̦dāt pa prātam VI, 154;

3) für etw. sorgen:
tev jāizbē̦dā, ka viss labi iet A. VIII, 1, 60. [Refl. -tiês, zur Genüge trauern Wid.]

Avots: ME I, 716

ķikars, ein Stückchen, ein kleiner Klumpen: tā ir skuopa saimniece: uz maizes uzlikuse tikai ķikaru sviesta Blieden n. Etn. II, 49.

Avots: ME II, 379

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

mḕrdelêt [Ruj.],

1) tr., hungern lassen, mergeln:
skuopa saimniece mērdelē savu saimi, gans luopus Mat.;

2) intr., [mêrdelêt ² Salis, wenig essend abmagern: tā cūka mērdelē jau divus mēnešus]; ohnmächtig werden Grob. n. Etn. III, 67;

[3) mẽrdelêt, sich grämen Nieder - Kurland]. Refl. -tiês, sich das Nötige entziehen, sich abmergeln, hungern: kuo nu mḕrdelējies? [N. - Peb.] viņi, miega mātes klēpī pūdami, vārgst un mērdelējas pie miesas un dvēseles Aus.

Avots: ME II, 618

‡ naûdrausis, ein Geldgieriger: skuopais n. Janš. Mežv. ļ. II, 173.

Avots: EH II, 6

nùoganît,

1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.

Avots: EH II, 45

skabrs,

1): "skarbs" Pussen; sīva, skabra ("dusmīga; skuopa">skuopa") dē̦lu māte A.-Schwanb.;

3): "ātrs; izdarīgs" Pussen.

Avots: EH II, 496

skùops Ermes, Serbigal, Neuenb., skuôps Ronneb., C., Wolm., skuôps ² Ruj., AP., Līn., Iw., skùops ² Kl., Prl., Gr.-Buschhof, Schwanb., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Lös., Nerft, Preili, skuôpsts ² BL, Kurs., Frauenb., Gr.Essern, geizig U.: Sprw. skuopam paēst žē̦l, nuo skuopa var vēl kuo dabūt, nuo tukša ne˙kā. viņš šuovakar tāds skuops valuodā Alm. Meitene no sv. 55.- Subst. skuopums, der Geiz. Nebst li. skũpas "knapp" wohl aus aruss. скупъ "geizig"; skuopsts mit st nach siksts.

Avots: ME III, 910

skum̃dêt Grünh., skumdît, -u, -ĩju, intr., (mit etw.) unzufrieden sein, sich (über etw.) beklagen: skuopais kaimiņš sāk par tuo skumdēt. darba devēji par tuo ... neskumda Vēr. I, 1461. vinš skumd (nav mierā) ar darbu, maksu K. Schubert. viņš pret mani skumd, er ist mir nicht gut, er macht mir Vorwürfe id. Refl. skumdîtiês, betrübt sein: stājies jel skumdīties! U. b. 8, 16.

Avots: ME III, 903

viskuõpa,* viskuõpĩba*, die Gesamtheit: nuo tautas viskuopas stāvuokļa Domas I, 351. pacelties ap vienu viskuopas lietu 674. dzīvnieku viskuopība Konv. ² 893; 2114.

Avots: ME IV, 623

žẽ̦l, Adv., leid: man (ir) žē̦l, es tut mir leid. tas man žē̦l, das ist mir leid U. man tevis žē̦l, du tust mir leid. žē̦l! traurig! das ist zu bedauern U. Sprw.: skuopam paēst žē̦l Br. sak. v. 1118. žē̦l viešiņas, žē̦l pīraga (von einem Unentschlossenen gesagt) 1470. žē̦l tēviņa, bail mātītes 1261. lai man žē̦l, kā man žē̦l, žē̦l jaunā bāleliņa BW. 17491. lai man žē̦l, kuo man žē̦l, žē̦l man sava vaiņadziņa 24593. ja tautām galda žē̦l, mums māsiņas vēl žē̦lāki 19177 var. Ļē̦pausim suņa bijis žē̦l LP. IV, 88. žē̦l savas meitas VII, 41. vai tev ir pēc manim žē̦l? BW. 33615. gana man žē̦l palika tam ciemam caurejuot 383, 1. meitai žē̦l palicis par saimnieka žē̦labām LP. V, 124. ķēniņam palicis žē̦l par meitu VI, 642. ai dieviņ, dievam žē̦l (Var.: ij dievam žē̦li bij), kalpam skaista līgaviņa! BW. 21160. dievam žē̦l, leider Gottes U. (gew. dìemžẽ̦l). žē̦l darīt, zuleide tun, ein Leid zufügen, betrüben: migla, migla, rasa, rasa, tā man žē̦l padarīja: nuogulēja bāliņam smalku linu tīrumiņu BW. 28372. žē̦l nedaru māmiņai 132, 2 var. darāt žē̦l tai māsiņai! 26265. brālīt[i]s man žē̦l darīja, es brālim vēl žē̦lāk 17864, 2 var. tālu duot žē̦l nācās (tat, wurde es leid) 12446, 3 var. tam puišam žē̦l nācās, kam nav tādas līgaviņas 477, 1. žē̦l nākties L. "sich zu Herzen gehen lassen". Aus der Vorstufe von r. жаль "leid".

Avots: ME IV, 805

I zilinât (li. žilinti "zilināt" Miežinis),

1) blau färben
U., Stenden, bläuen LKVv.: mazgātāja zilina veļu Ahs.;

2) prügeln
Trik.: z. muguru;

3) viel Wasser hinzugiessend wässerig (bläulich) machen
Lubn.: saimniece putru zilina. Refl. -tiês,

1) frierend bläulich werden:
z. (salt) aukstumā Bers.;

2) in der Wirtschaft kargen:
saimniece skuopa: mē̦dz ar ēdienu zilināties Heidenfeld, Segew.

Avots: ME IV, 719, 720