slànît Ronneb., Drosth., slânît ² Karls., Dond., slànît ² Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â ²⁾ Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à ²⁾ Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923

slànît,

1): zusammenwerfen
(mit à ) Nötk.; slàna kâ siļķes mucā Horstenhof. viņi slânī ² žagarus malkai virsū Seyershof;

3): auch AP., N.-Peb., (mit à ² ) Stom., (mit â ² ) Frauenb., Seyershof, (slânet ² ) Strasden.

Avots: EH II, 523