sluôdzît Wolm., C. u. a., -gu, -dzĩju, tr.,

1) auch sluôdzêt Warkl., beschweren
U., Bielenstein Holzb. 29; 520, niederpressen (wie Flachs in der Weiche) U.: parād[i] ..., kā sluoga liniņus! BW. V, S. 205;

2) prügeln, abbläuen
Hug. n. U., Celm.: pirkš[u] Rīgā pātadziņu, sluodzīš[u] tavu muguriņu BW. 26095. gan tevi saimnieks sluodzīs MWM. VI, 193;

3) zurücklegen (gehend):
tādu ceļu sluodzīt Ramkau, Lis. Zu slêgt.

Avots: ME III, 943

sluôdzît: prs. sluôgu od. sluôdzīju Oknist,

1): auch Saikava, (prs. sluôdzīju) Kaltenbr., (prs. sluôdzu ² ) Salis; vistas (acc.) sluoga ze̦m skastes, lai neperē AP.;

2): auch (mit uô ² ) Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) energisch arbeiten
Seyershof: viņš sluôdzās ² ar malku, ar pļaušanu;

2) "cīnīties" Seyershof: trīs gadus sluôdzījās ² , kamē̦r nuometa viņu nuo amata;

3) "pērties pirtī" (mit uô ² ) Kolberg.

Avots: EH II, 529