slāt
I slāt, slāju, intr., schleichen Tahm. n. L., St., U., gehen, slàt 2 "langsam gehen" Warkl., Bers., "veicīgi iet" Golg., (mit ã) Bauske, (mit â 2) Wandsen, slât "sich umhertreiben" Saikava, Gr.-Buschhof: piebaldzē̦ns slāj pa visu pasauli ar saviem aude̦kliem AP., Lub., Bers. aiz mūžiem mūži laiski slāja Dēmons 20. Subst. slājẽjs, der Schleichende, Schleicher: šī tumšā sapņu slājēja gaita Austriņš. Zur Wurzel von li. selė´ti "schleichen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505 f.)?
Avots: ME III, 924
Avots: ME III, 924