spĩdzinât PS., Wolm., C., Salis, Iw., spìdzinât ² KL, Prl., tr., fakt., kreischen machen U.; quälen, martern U., foltern: daži svilpi spīdzina MWM. VI, 486. citi putni savus bē̦rnus kūliņā spīdzināja (Var.: brēcināja, čīkstināja, vārdzināja) BW. 2127, 1 var. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt . . . dze̦ltānītes II213. briesmīgs lielskungs .., dažādi spīdzinājis ļaudis LP. IV, 229. Zu spiegt I.

Avots: ME III, 1002

spĩdzināt: vom Blasen auf einer eigens dazu hergerichteten Pederpose, wodurch ein kreischender Ton hervorgebracht wird (Kinderbelustigung) Diet. (mīt ī ).

Avots: EH II, 553