spul˜guôt Iw., Duburs, spùlguôt C., spùlguôt ² Kl., spulˆguôt ² BL, Selg.,

1) intr., glänzen, funkeln
U.: kāpēc tavas acis tâ spulguo? Hiob 15, 12. saule spulguo R. Sk. II, 219. zvaigznīte spulguoja Vēr. II, 655. ābelēs spīd un spulguo dze̦lte̦ni, sārti un sarkani ābuoli Janš. Bandavā I, 98. spulguo un laistās viļņi Veselis Netic. Tuoma mīlest. 88;

2) spulguot acis, liebäugeln
Dond.

Avots: ME III, 1028

spul˜guôt, ‡ Refl. -tiês, schimmern: uz taviem vaigiem spulguotuos man saldas cerīb[a]s stars Dünsb. 15 jaunas dziesmas 13. tur sarkana vakara saule aizejuot spulguojas vēl Rainis Dz. un d. II, 183. ‡ Subst. spulguôtājs, fem. s-ja, wer od. was glänzt, funkelt: spuožajām ... de̦be̦su spulguotājām (scil.: zvaigznēm) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 563