spēt

spẽt (li. spė´ti "Musse haben; schnell genug sein", aksl. spěti "Erfolg haben"), spẽju, vermögen, können, fähig sein zu, in der Lage sein: kâ oder cik spē̦dams, nach Vermögen U. krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52. gādāsi, cik spēsi Mērn. laiki 60. kuo tu tam darīsi, kam ķēve spēj! Br. sak. v. 516. Subst. spẽjums, die Kraft Wid. Nebst spè̦ks, spèjš zu li. spėrus "schnell", spė˜tas "Musse wozu", aksl. spĕxъ "studium", spĕšiti "eilen", ai. sphāyati "nimmt zu, gedeiht", sphāta-ḥ oder sphārá-ḥ "gross", sphātí-ḥ "Gedeihen", gr. ἄσφηλοι· ἀσϑενεῖς Hes., ahd. spuot "Gedeihen, Eile" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 656 f., Trautmann Wrtb. 274 f., Persson Beitr. 416, Reichelt KZ. XXXIX, 11 f. und BB. XXVI, 267 f.

Avots: ME III, 993


spēt

spẽt: nevarēja s. pieduot labības Ramkau. ‡ Refl. -tiês, kämpfen: ilgi taî ("so") spējās (poln. wojowali) Zbiór XVIII, 436 (aus Welonen). Zur Bed. vgl. li. galėti "können; (Lit. Mitt. V, 153) überwinden" und galėtynės "Wettstreit, Ringkampf", das ein galėtis "ringen" voraussetzt.

Avots: EH II, 549, 550