I suga,

1) um Mitau, = soga 1 (s. dies), Treibeis: jūrai gar malu sadzīta suga B. V. suga pa upi iet, pe̦ld. piegājis pilns venteris ar sūgu Naud.; "gefrorener Schnee und Wasser" Skuolas druva II, 183: vilnīši piesizdamies pie sugas pļukšķēja Seifert Chrest. III, 3, 195;

2) Aufwasser auf dem Eise Doblen
n. U.

Avots: ME III, 1115

I suga,

1): kad rudenī ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties s. (arī: tādas sugas kâ biezputra) Kaugurciems. ziema jau nāk un ūdeņi sastingst, balta kāpj nuo ūdeņiem s. Skalbe Raksti II (1938), 147.

Avots: EH II, 600

II suga,

1) das Geschlecht, die Rasse, Art, Familie (in weiterem Sinne)
Mag. v, 2, 164: nuo lielas sugas U., aus grossem, vornehmem Geschlechte. vilkaču sugas (Var.: rada ) BW. 19392.1 mana sieva žīda sugas (Var.: rada )27225,1. nuo saimnieku sugas tikai tē̦vs ar dē̦lu bija mājās MWM. VI, 638. kustuoņu suga SDP. VIII, 39. iet ļaužu raibas sugas MWM. XI, 260;

2) Nachkommen
Bergm. n. U. (mit?); Überbleibsel U. Wenigstens in den Bedd. 1-2 nebst sugus 1 aus liv. sug resp. estn. sugu "Art, Geschlecht", s. Thomsen Beröringer 279.

Avots: ME III, 1115

III suga "?":

1) sugām,

a) ganz und gar
W.-Livl. n. U.: sugām dzīvs Duomas IV, 475;

b) teils:
viņš sugām gāja, sugām jāja Erlaa n. U.;

2) pa sugai (= druskai) vien tuos zarus var atnest Roseneck; aus estn. sugu "etwas"
(in der Bed.2).

Avots: ME III, 1115