Paplašinātā meklēšana

‡ apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103

lâdêt, - u, - ẽju, fluchen, schimpfen: Sprw. lai lād: pa muti iziet, pa nāsīm ieiet, der Fluch trifft den Fluchenden selbst. lad, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt. [Bei Glück mit dem Dativ: kas savam tē̦vam jeb mātei lād, tuo buż nuokaut Matth. 15, 4. Jetzt aber nur mit dem Akkusativ bekannt: kuo tu mani lâdi?] lād pie dzīva gala, er flucht Stein und Bein zusammen. Refl. - tiês, fürchterlich fluchen, schimpfen, sich dem Fluchen, Schimpfen ergeben: lai māsiņa lādējās BW. 7715. Vgl. lâsts, lāt.

Avots: ME II, 435, 436

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854

nùosũpêt, [nùosūpt], intr., schmutzig werden, beschlagen: lukturi pa˙visam nuosūpējuši Janš.; nuosūpējuši lindruciņi Janš. [kambarī... griesti ir tīri,... nevis tādi nuokūpējuši un nuosūpējuši kâ saimes istabā Janš. Dzimtene V, 214. (kalējs) ar suodrējiem nuosūpis IV, 69.]

Avots: ME II, 862, 863

nùosviêdruôt (unter nùosviêdrêt), ‡

2) sich beziehen (?):
bija nuosviedruojuši visi griesti ar suodrējiem Siuxt.

Avots: EH II, 94

nùotriept, ‡ Refl. -tiês, sich besudeln : bē̦rns ar suodrējiem nuotriepies Heidenfeld, Schwitten, Sessw., Zögenhof.

Avots: EH II, 102

nùotrĩt,

1): n. kājai pirkstus jē̦lus AP., Dunika, Ermes, Heidenfeld, Prl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich abreiben, abschleifen, abwetzen:
piedurknes nuotrinušās Sessw., Trik. dzīvnieks nuotrinies vienās asinīs Dunika, Zögenhof. skuolnieki nuotrinušies pa suoliem (so dass die Kleidung entzweigerieben ist) Schnehpeln. naži nuotrinušies (von langem Gebrauch) Schwitten. nazis nepareizi nuotrinies C.;

2) sich an etwas reibend schmutzig werden:
viņa tur nu nuotrinusēs ar uoglēm un suodrējiem Janš. Līgava I, 283.

Avots: EH II, 101

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

suôdrẽji Wolm., Kr., Drosth., Ronneb., Neuenb., suôdrēji ² Līn., Iw., suôdŗi ² Dond., suodri U., Adsel, (mit uô ² ) Roop, Selg., Baldohn, (mit uô ) Schwanb., Gr. - Buschhof, Sermus, Smilten, N. - Wohlfahrt, Notk., der Russ; Tabaksol: pīpes suodrēji Etn. IV, 106, 113 oder suôdri Odensee. lād, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt RKr. VI, sak. v. 760. nuosmulēja... ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, S. 18. suodrēju vārpas, Mutterkorn Bergm. n. U., schwarze Āhren im Korn Burtn. n. U. Nebst li. súodžiai, r. сáжа, čech. sáze, an. und ae. sôt "Russ" zu sêst(iês); eigentlich: Angesetztes.

Avots: ME III, 1136

suôduve(s) ² Ugalen n. FBR. VII, 19, = suodrēji.

Avots: ME III, 1136

sveĩpji MSil., Blieden, Bächhof, (mit eî ² ) Bl., = suodrēji, Russ Biel. n. U. Zu svaipît; an. svīfa, ahd. sweibōn "schweben", ae. swīfan "fegen"? Vgl. daneben das gleichbed. svēpji.

Avots: ME III, 1147

uzkvêpt, sich (als Russ) lagern auf: katlam uzkvē̦puši suodrēji.

Avots: ME IV, 349

III virulis,

1) etwas Hartes (z. B. von zu stark gewärmter Käsemilch gesagt)
Meiran;

2) ein Klumpen geronnenen Harzes am Baum
Šķilbē̦ni;

3) geronnener, festgewordener Russ
Laud., Prl., Warkl.; ein formloses Stück geschmolzenen und hart gewordenen Metalles Marienhausen, Warkl.; unebenes (mit Ritzen) Eis (viruļi) Laud.; viruļi, Schlacke Wid., Bauske, Geistershof, Odsen, (virulis) Gilsen, Mērdzine; Körnchen (vor Hitze) geborstener Steine od. geronnenen Russes Sessw.: izkausē̦tu svinu ielejuot ūdenī vai nuolejuot zemē dabū viruli Marienhausen. kalēju viruļi... purvuos Austriņš M. Z. 28. izsvieda sakusušu metala viruli nuo pe̦lniem ārā Doku A. suodrēji ierēs savē̦lušies vienuos viruļuos Sessw.;

4) der Hammerschlag
St. (viruļi), Dond. und Oberl. n. U. Wohl zu virt I, s. Leskien Nom. 489.

Avots: ME IV, 618, 619