svètĩba, der Segen, das Gedeihen; die Seligkeit U.; die Heiligkeit (?) U.: svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pūķis piene̦suot nuo nāburgiem daudz labības un svētības LP. VI, 59. pienam un kreimam pa˙visam cita svētība (die Milch... ist viel verschlagsamer) Alm. Meitene no sv. 5. saimniecei... negājis ne˙kādā jē̦gā: visuos kaktuos svētība zustin izzuduse LP. IV, 110. dieva svētība (gew. mit dem genit. partit.), zum Überfluss, in Hülle und Fülle: drānu tai bija dieva svētība De̦glavs. dieva svētība man gan mēteļu, gan mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3, 36. viss juo pilnīgi apgādāts, vēl ir barība un dzērieni dieva svētība RKr. VI, 113. māte... nesa... bērniņu baznīcā pie svētības (um den Segen zu empfangen, segnen zu lassen) BW. I, S. 181. pie dieva svētības iet, zum Abendmahl gehen Brasche. - Plur. svētības, die Festlichkeit, Feier; lai brauktu... uz baznīcu, bet nuo turienes pie karaļa uz svētībām Pas. V, 276 (aus Stiglava).

Avots: ME III, 1155

svètĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. 304); etwas in der Kirche Geweihtes od. zu Weihendes (z. B. Brot) Auleja (mit ḕ ² ). pie svḕtības ² iet Kaltenbr., zum Abendmahl gehen. pie svētības derīgs, heilsam Stender Deutsch-lett. Wrtb. "mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3,36" ME. III, 1155 zu ersetzen durch "mīkstajuo seģu Dünsb. Od. 3, 35".

Avots: EH II, 617