tiņât, -ãju, (wiederholt) haspeln, winden, wickeln Alswig, AP., Arrasch, Bers., C., Drosth., Druw., Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, Kortenhof, Lubn., Mar., Nötk., N.-Peb., Schwanb., Selsau, Sessw., Vīt.; "dziju režgīt" Meselau: dzijās, auklas Golg., Mar. u. a.; bē̦rnu AP., Arrasch, C., Golg., Schwanb., Selsau. kuo tu tur tik daudz tiņā? tiņā tuo bē̦rnu, kâ kad Rīgā būtu jābrauc! N.-Peb. kuo nu tik daudz tiņā, būs tik pūles āttir,cāt! Vīt. kuo nu tiņā, tik˙pat ne˙kas neiznāks! Bers., Kalnemois. nav jāu viegli ar tādu mazu, kas ik˙dienas reižu desmit tiņājams Druw. ve̦ctē̦vs sāka lgnām tināt pastalauklas ap kāju Jürg. tiņāt ievainuotu luocekli apsējās Sessw. tiņādams . . . papirosu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21. Refl. -tiês,

1) sich (ein)wickeln, sich (ein)hüllen:
diezgan biju tiņājies ar kažuoka lupatām BW. 24859. kuo nu tiņājies tik daudz lakatiem! Vīt.;

2) sich lange ankleiden, sich lange vorereiten, trödeln
N.-Peb.;

3) "sich in etwas hineinmischen"
Jürg.; sich mit jem. abgeben Nötk.; in einem Verhältnis zu jem. stehen Nötk.: mān pa˙visam nepatīk ar viņu tiņāties Nötk. puisis ar meitu tiņājās ebenda. kuo tu tiņājies ar tuo palaidni? Jürg. tāds ar tādu tiņājas Schwanb.;

4) jem. im Wege sein
(gew. in der Verbind. tiņāties pa kājām) Adl., Bers., C., Druw., Jürg., Nötk., N.-Peb., Orellen, Saikava, Schwanb., Vīt., Wolmarshof;

5) sich herumtreiben, sich herumbalgen
Wid. Zu tît.

Avots: ME IV, 193

tiņât, Refl. -tiês,

5): es priekšā tiņājuos BW. 7918 var.

Avots: EH II, 683