tiesāt
tìesât, -ãju,
1) richten; urteilen
U.: par kuo tu esi tiesājams? LP. VII, 151. kruoga parādus tiesāja Aps. III, 16. ne kungiem jātiesā BW. 6620;
2) essen, verzehren
Spr., Salis: tiesājuot maltĩti U. b. 104, 14. izve̦lku vīnuogas un tiesāju viņas zemē MWM. VIII, 791. Refl. -tiês, Händel, Prozesse bei Gericht haben U., prozessieren: Sprw, labāk guodīgi tiesāties nekâ nemierīgi dzīvuot Br. sak. v. 1270. braukš[u] uz Rīgu tiesāties BW. 2506. (ve̦damā) par pūriņu tiesājās ar ve̦ciem brūtgāniem 17130. - Subst. tìesâšana, das Richten; tìesâšanâs, das Prozessieren; tìesâtãjs, wer richtet, der Richter Spr.; tìesâtājiês Edwahlen, wer prozessiert.
Avots: ME IV, 214
1) richten; urteilen
U.: par kuo tu esi tiesājams? LP. VII, 151. kruoga parādus tiesāja Aps. III, 16. ne kungiem jātiesā BW. 6620;
2) essen, verzehren
Spr., Salis: tiesājuot maltĩti U. b. 104, 14. izve̦lku vīnuogas un tiesāju viņas zemē MWM. VIII, 791. Refl. -tiês, Händel, Prozesse bei Gericht haben U., prozessieren: Sprw, labāk guodīgi tiesāties nekâ nemierīgi dzīvuot Br. sak. v. 1270. braukš[u] uz Rīgu tiesāties BW. 2506. (ve̦damā) par pūriņu tiesājās ar ve̦ciem brūtgāniem 17130. - Subst. tìesâšana, das Richten; tìesâšanâs, das Prozessieren; tìesâtãjs, wer richtet, der Richter Spr.; tìesâtājiês Edwahlen, wer prozessiert.
Avots: ME IV, 214