tikko

tikkuo (ostli. tikkų̃ LitMnd. I, 59 und 64 und Būga KSn. I, 29), tikkuoti Kronw. n. U., Nötk.,

1) eben, soeben:
viņš tikkuo aizgāja;

2) so bald:
tikkuo viens aizgāja, atnāca uotrs;

3) kaum:
viņam tikkuoti, tikkuoti iznāca vadmalas svārkiem Bers.;

4) tikkuo tâ, tikkuo citādi, bald so, bald anders
U. ("in Livl. unbekannt").

Avots: ME IV, 183