I tilinât,

1) fakt. zu tilêt I, (zum Bleichen) ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 520, 715, Auermünde, Dond., Druw., Dunika, Kurs., Kürbis, Nigr., Smilt.: izklāj linus balināt (tilināt) LP. VII, 1156. linus vajaga tilināt, tad šķiedra atle̦c nuo kauliem Dond. aude̦klus saulē tilina (= balina) N.-Bartau. vējš matiņus tilinās, saule kaulus balinās VL. ka varēju (sc.: kaulus) pavasari gar purvmalu tilināt (Var.: balināt) BW. 19267 var.;

2) freqn. zu tilêt I, ausgebreitet liegen (von Heu, Flachs)
U., Bielenstein Holzb. 715;

3) "?": viņš tilina L. (wenn einer zu viel Nasses genossen und sich dariri hirilegt).
Wenigstens in den Bedd. 1 und 2 zu tale II, s. Persson Beitr. 199 und Boisacq Dict. 966 f.

Avots: ME IV, 187

I tilinât,

1): auch Bartau, Seyershof. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.

Avots: EH II, 681

II tilinât, (ein Kind) verzärteln U., Naud., verwdhnen Drosth., Golg., Sessw.: māte nezin, kâ savu ze̦nku tilināt: trīs gadu vēl šūplī šūpā Naud. nevarējuši vis kâ tagad bē̦rnus pa skuolām tile̦nāt Upīte Medn. laiki. Wenn urspr. etwa "beschwichtigen", zu li. tilti "schweigend werden" ksl. toliti "placare", sloven. tóliti "besänftigen, beruhigen, stillen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 321).

Avots: ME IV, 187

II tìllinât ² : singen Saikava.

Avots: EH II, 682

II tilinât: visu ziemu tilināja ("dziedināja un ar iešanu nenuopūlēja") ievainuotuo kāju Frauenb.

Avots: EH II, 681

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

III tilinât: puišelis tilina savu (alkšņa mizas) ste̦buli Frauenb.

Avots: EH II, 681

IV tilinât "?": vakar lācis maizi cepa...; jau šuodien tilināja liela kunga kulītē BW. 30525.

Avots: ME IV, 188

V tilinât Nigr.,

1) in einem feinen, diinnen Strahl giessen
(zu tilêt II?);

2) einen feinen Faden bildend spinnen:
tecinādama un tilinādama smalku, garu pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 96.

Avots: ME IV, 188

‡ VI tilinât svilpi Wandsen, ein Erlen- od. Weidenstöckchen solange klopfen, bis die Rinde abgezogen und zu einer stabule verwendet werden kann Wandsen. In Dond. spreche man während des Klopfens: til, til, kuociņ, atlec, kuociņ! vilkam kauliņš, man tā ādiņ[a]. Zu tilinât I 1?

Avots: EH II, 681

‡ VII tilinât "?": tievgalu nuocirta, re̦sgals palika; citu gadu ciema puiši re̦snuo galu tilinās Tdz. 44757.

Avots: EH II, 681