tinkšēt

tinkšêt, -u, -ẽju,

1) tinkšêt U. (unter stinkšêt), Celm., Wessen, (mit iñ) AP., C., Dunika, PS., Wolmarshof, (mit in̂) Golg., tinkšķêt Siuxt, (mit iñ) Selg., Stenden, Wahnen, klingen, tönen, klirren:
glāze tinkš Celm. pļaun rudzus, ka tinkš vien AP. sasalis tâ, ka tinkš Janš. Tie, kas neaizmirst 35. šuonakt sals atkal, ka tinkšķēs vien Dzimtene V, 163;

2) weinen
(mit ìn 2 ) Schwanb.: bē̦rns sāka tinkšēt. In der Bed. 2 Reimwort zu pinkš(ķ)êt; vgl. auch stinkšêt.

Avots: ME IV, 192


tinkšēt

tinkšêt, ‡

3) vom Gesang gewisser Vögel:
spīduoliņi tinkš A. Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH II, 683