tir̃kšinât AP., C., Jürg., Nötk.; tirkšķinât, freqn., fakt. zu tirkš(ķ)êt, einen schnarrenden Laut verursachen; zirpen: tirkše̦nāju ar tiem skalu vāģīšiem. uz kundziņu tirkše̦nāju BW.12807, 4. siseņi tirkšina Jürg. ierauga... putniņu, kas tur tirkšinājis LP. VI, 65.

Avots: ME IV, 196

tir̃kšinât, ‡

2) "trīcināt" Seyershof: dzilna liek knābi kuokā un brē̦kdama tirkšina kuoku.

Avots: EH II, 684