tutināt
I tutinât,
1) duzen
Biel. n. U., MSil.: cits audzekņus jūsināja, cits tutināja Duomas III, 319. kalpuone mani tutināja II, 412;
2) "die Laute
tu, tu hervorbringen" Nötk.;
3) = dudināt I, leise (vor sich hin) sprechen, murmeln Bauske, Golg., Gr.-Buschh., Mar., Sessau: kuo tu tutini: runu stiprāk Mar. n. RKr. XV, 141. viņš sadusmuojies, kaut kuo tur tutina, ne˙maz lāga nedzird Mar.; zornig und leise brummen N.-Peb. - Refl. -tiês,
1) einander duzen
MWM. VII, 610, Vīt.: tu ar ve̦lnu tutinies MWM. v. J. 1897, S. 172;
2) sich freundlich unterhalten
Bers. (so auch in der aktiven Form).
Avots: ME IV, 275
1) duzen
Biel. n. U., MSil.: cits audzekņus jūsināja, cits tutināja Duomas III, 319. kalpuone mani tutināja II, 412;
2) "die Laute
tu, tu hervorbringen" Nötk.;
3) = dudināt I, leise (vor sich hin) sprechen, murmeln Bauske, Golg., Gr.-Buschh., Mar., Sessau: kuo tu tutini: runu stiprāk Mar. n. RKr. XV, 141. viņš sadusmuojies, kaut kuo tur tutina, ne˙maz lāga nedzird Mar.; zornig und leise brummen N.-Peb. - Refl. -tiês,
1) einander duzen
MWM. VII, 610, Vīt.: tu ar ve̦lnu tutinies MWM. v. J. 1897, S. 172;
2) sich freundlich unterhalten
Bers. (so auch in der aktiven Form).
Avots: ME IV, 275