I ulinât,

1) (einander) zurufen:
sēņuotāji mežā bija atšķīrušies, bet sāka ulināt, kamē̦r sadzirdēja un atkal viens uotru atrada Druw. n. RKr. XVII, 84. vai vilciņ, tu jau biji nekristīts, kurš vien tevi ieraudzīja, visi tevi ulināja BW. 2365.;

2) = urinât I PS.;

3) lallen, stammeln (z. B. von Kindern, die zu sprechen lernen)
N.-Peb. Zu ulē? Vgl. auch li. ulénti "hallo rufen".

Avots: ME IV, 297

I ulinât, ‡

4) girren (von Tauben):
(sniega mātes) balss ... it kâ smējās, ulināja un vīvināja Veselis Cilv. sac. 101. ūdeņi ulina, un upē brakšķ le̦di Skalbe Raksti V, 18; ‡

5) blasen
Ramkau: vējš ulina.

Avots: EH II, 712

II ulinât, (durch Banutzung od. schiechtes Schleifen) stumpf machen Druw. n. RKr. XVII, 84, Vīt.: kuo tu cirvi ulini? tecini slaidus zuobus! Vīt. Reimt auf trulinât; zu uls 1.

Avots: ME IV, 297