urināt

I urinât "urrr! rufend, Schweine von der Weide nach Hause laufen machen" Grünwald; (am Schluss eines Hirtenliedes) ur-ur-ur-ur rufen Dond.

Avots: ME IV, 305


urināt

I urinât: ganiņi agri kad urina Dünsb. Rīmes 2. grm. I, 173.

Avots: EH II, 715


urināt

II urinât,

1) = bubināt I 1: zirgs urina, gribē̦dams ēst vai dzert Ruj.:

2) "singen (nur vom Erdkrebs gesagt)":
zemes vēzis urina Stockm.

Avots: ME IV, 305


urināt

III urinât, blasen (vom Wind): vējš urina (papūš stiprāki) Trik. vējš uguni urina Vīt. tagad kurēsies: sāk jau urināt ("vilkt un rūkt") Vīt.

Avots: ME IV, 305


urināt

IV urinât, = urbinât Alswig (u. ar pirkstu de̦gunu, ausi; cūkas urina zemi, mē̦slus), Gr.-Buschhof (kuo tu urini ar pirkstu pa ausi?); = šķirstīt Lubn. (vista urina spalvas); stochernd suchen: urināt utis Saikava; "ārdīt (sienu)" Ozoli; "emsig einer Arbeit obliegen, die nicht von Statten geht" Meiran; "langsam bröckeln (tr.); (fr)essen" Gr: Buschhof (urina barību ir luopi, ir ļaudis). Refl. -tiês Adsel, Gr.-Buschhof, Sonnaxt, = rakņāties, knābāties: vistas urinājas pa graudiem, pe̦lnuos. Reimt auf skurinât.

Avots: ME IV, 305


urināt

IV urinât: cūkas gubas vietā urina (graudus) Fehteln; langsam betasten, kitzeln Salis. Refl. -tiês,

2) sich langsam und behutsam tastend bewegen
Salis: jūtu, ka man viens te urinājas. tārpi urinājas (lien zemē iekšā).

Avots: EH II, 715