uzaurēt

uzaũrêt Iw. n. FBR. VI, 51, uzaũŗuôt.

1) ausrufen, aufschreien:
"nu man būs labas pacēlības...!" priecīgi uzauŗuoja Andrulis Janš. Dzimtene V, 168;

2) rufend, schreiend aufwecken:
sievietem izduodas tuos uzauŗuot nuo miega Janš. Mežv. ļ. I, 290;

3) rufend, schreiend erreichen
(perfektiv): uotru mežā uzaurēt. Refl. -tiês, (vom Schlaf) aufstehen: kuo nu tu šuodien tik agri esi uzaurējies? Wolmarshof.

Avots: ME IV, 315