uzkratît,

1) (auf etw.) aufschütte(l)n:
uzkratīt sìenam salmus;

2) schüttelnd ausbreiten
(perfektiv): uzkratīt sìenu pļavā Salis;

3) schüttelnd vermengen
(perfektiv): uzkratīt dažādas krāsas vilnu;

4) schüttelnd aufwecken:
uzkratīt uotru nuo miega.

Avots: ME IV, 344

uzkratît, ‡

5) "?": kuļuot rijā labības metienu ar kuoka dakšām cauri uzkrata Frauenb.; ‡

6) "kratuot uztīt" Frauenb.: kad grib u. ē̦rkuli, tad pakulas vēl jāizkrata. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens aufgeschüttelt werden
Meselau u. a.: pe̦lavas uzkratījās uz graudiem;

2) sich jem. aufdrängen:
viņš man uzkratījies kaklā; ne˙kâ vaļā tikt.

Avots: EH II, 725