Paplašinātā meklēšana

uzrakât, aufwühlen, umwühlen: u. zemi.

Avots: ME IV, 371

uzrakņât,

1) = uzrakât;

2) aufspüren, wühlend auffinden:
u. ievē̦ruojamas ziņas ve̦cās grāmatās;

3) in Erinnerungen wühlend auffrischen:
kāpēc tu uzrakņā ve̦cus stāstus? Vēr. II, 776.

Avots: ME IV, 371

uzrakstît,

1) aufschreiben;

2) = aprakstît 4, (gerichtlich) aufnehmen: u. kam mantu. Refl. -tiês,

1) (für) sich aufschreiben:
saduomāja, uzrakstījās un mācījās nuo galvas runas Janš. Bandavā II, 351;

2) man uzrakstījās nepareizi, ich habe mich verschrieben.

Avots: ME IV, 371

uzraksts LKVv., Aufschrift, Überschrift: pirmajam ceļam bij šāds uzraksts LP. V, 275. krustu uzraksts Mērn. laiki 385, kapa uzraksts Aus. I, 124. uzraksts "Kaija" MWM VIII, 689.

Avots: ME IV, 371

uzrakt,

2): uzrakuši puodu Pas. XV, 46.

Avots: EH II, 731

uzrakt,

1) aufgraben, aufwühlen, auflockern
LKVv.: u. zemi. uzruok dārzā duobes Vēr. II, 1299;

2) grabend finden:
u. naudu;

3) losgraben, von neuem aufgraben:
uzraka atkal tās ūdens akas... kuo... licis izrakt I Mos. 26, 18. Refl. -tiês,

1) beim Graben zum Vorschein kommen:
man uzrakās naudas puôds Wolm.;

2) grabend geraten auf:
uzrakāmies uz naudas puôda Sessw.

Avots: ME IV, 371

uzraktne,

1) ein Erdaufwurf
(?): sē̦dē̦dams uz uzraktnes MWM. VI, 638 (Seibolt). uz dārza klēts uzraktnes VII, 807 (Seibolt);

2) "ein mit einer Schaufel aufgegrabenes (hergestelltes) Gemüsebeet"
Kokn.

Avots: ME IV, 371

[izbāzît, heimlich zu verstecken andern Personen weggeben: mantu uzrakstīšanas brīdim tuvuojuoties parādnieks savas mantas izbāzīja pie kaimiņiem Druw.]

Avots: ME I, 715

labuôt, tr., bessern, verbessern: uzrakstītāji paši šuo tuo labuojuši A. XX, 554. tev kālabuo burtnīcas MWM. VIII, 184. Refl. -tiês,

1) sich bessern:
meita sākuse labuoties LP. VII, 314. labuojies, dē̦ls!

[2) labuoties klât Warkl., sich anschmeicheln].

Avots: ME II, 398

lâstaûgi Lub., [làstauks Infl.], ein Schulterstück am Hemde: kre̦kli ar (puoļu) lastaugiem [kann auch mit ā gelesen werden], trijstūŗainiem uzplečiem RKr. VII, 38. apruoces, apkakle, lāstaugi (uzpleči) bieži bija uzrakstīti baltu diegu [aus Lennew.] Etn. IV, 108. piecpadsmit linu kre̦klu ar tiem puoļu lastaugiem BW. 7346 [aus Fehteln]. dieveŗiem, bajāriem lastaugiem kre̦klus šuvu [aus Lodenhof] 25427, 3. lâstaûgs, ein eingenähtes Schulterstück Lub. [Das ā resp. a kann hier - wenigstens in einigen Mundarten - hochle. aus ē, resp. e, entstanden sein, vgl. lē̦staugi; nebst li. lóstalka "oben angestecktes, meistens ausgenähtes Schulterstück im Hemde" aus r. лáстовки "четыреугольныя, разноцвѣтныя вставки под мышкого у мужских рубах".]

Avots: ME II, 442

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

neģ, neģi, ein verstärktes ne,

1) doch nicht etwa, ob nicht etwa:
neģi tādēļ ļaužu tauta pasaulē ir raidīta Janš. "neģ viņš labuosies", duomāja muižas kungs, er wird sich doch wohl nicht bessern. [neģi viņš tāds vīrs, kas... U., ist er nicht ein solcher Mann, der... neģi tu esi vienu likumu uzrakstījis Glück Daniel 6, 12.] se̦dluojam kumeliņus, nag (wohl ein Druckfehler für naģ = schriftle. neģ [vgl. jedoch auch li. negu "nègi"]) māsiņu padzīsim BW. 13646, 21 [aus Neu-Laizen]. naģ (= neģ; Var.: vai 9973) tu gribi mani jimt (+ ņemt) 9975;

2) neģ vēl, viel weniger, geschweige denn:
neģ vēl arīdzan nauda rasies GG.;

3) vielleicht etwa:
kad es nebūtu glabājis, neģ vēl kur vazātuos, wenn ich es nicht verwahrt hätte, vielleicht würde es sich noch wo herumschleppen St. kam viņam nee̦suot kuortēli izmeklējuši, kur viņam neģ labāka klāšanās būtu nekâ baznīckunga namā GG. I, 28. neģi es tuo nebūtu zinājis, als ob ich das nicht gewusst hätte U. [Wohl aus li. nègi "nicht doch" entlehnt.]

Avots: ME II, 714

nùobrūžļât,

1) (nùobrūžļât Sergew., Serben, Sermus, Sessau) beschmutzend und zerknitternd schnell und liederlich abtragen (ein Kleid) Neu - Bilskenshof; wischend abreiben, werwischen Mesoten ("mit ū"), Grünwald: tas jaunuos svārkus jau nuobrūžļājis. šis uzraksts tâ nuobrūžļāts, ka nevar salasīt. nuobrūžļāt nuokrāsuotu suolu, nuospuodrinātus zābakus];

2) "?" ve̦se̦li teikumi steigšus nuobrūžļāti dzirdei neaptveŗamā, gļē̦vā veiduojumā Druva I, 645;

[3) abreiben:
n. kastītei vāku (= nuoberzt krāsu) Kalleten. jaunie zābaki vienā dienā nuobrũžļāti Stenden].

Avots: ME II, 766

nùodzèst, [nùodzēsēt Warkl.], tr., ablöschen, auslöchen: uzrakstītuo, uguni.

Avots: ME II, 780

pagũtnẽm "steigšus, steigšus, šad, tad paķeŗuot" Bers. n. A. XII, 478, dazwischen eifrig betreibend Etn. IV, 162: pagūtnēm strādāt nuozīmē lielāku darbu daruot pa starpām citu mazāku steigi darīt Lasd., [Fest.]. kuo uzrakstīt var tik pagūtnēm:

Avots: ME III, 33

pìekuodinât, ansagen, einschärfen, ernstlich anbefehlen: tev būs tuos (vārdus) taviem bērniem piekuodināt Glück V Mos. 6, 7. es tev lāgu lāgām piekuodināju.. I Kön. 22, 16. krājējiem.. būtu piekuodināts uzrakstīt dziesmas A. XX, 553. vainīguo suoda ar piekuodinājumu.

Avots: ME III, 262

pìeprasît, anfragen, fordern, verlangen: uzrakstat man pieprasītuo izskaidruojumu! Rainis Göte VI, 21, šī nuoraušana pieprasa spē̦ku Pürs III, 135. Subst. pieprasīšana, das Anfragen, Fordern; pieprasĩjums, die Anfrage, Forderung; pieprasītãjs, wer anfragt, fordert: darba pieprasītājs.

Avots: ME III, 281

rakšņât: rakšņāja tikmē̦r, kamē̦r uzraka naudu Pas. XII, 270.

Avots: EH II, 352

ripulis Wid., Demin. auch ripultiņš, ein Kreis; eine runde Scheibe, ein runder Gegenstand überhaupt, ein Kreisel: lakatiņš ar sarkaniem ripuļiem MWM. VI, 27. lūku ripulītis (Scheibe, Bündel) Zaļmuiža. viņas (= saules) ripulīši mirdzēja tam uz drēbēm A. XVlI, 395. muižkundze nuopūšas, lūpas ripulītī savē̦luse Vēr. II, 1401. savu vārdu viņš uzraksta un uzrauj vēl ripuli (einen Schnörkel) galā Dok. A. Pliederiene iesprauda matu ripulī (in den runden Haarzopf) adatu A. v. J. 1902, S. 403. auniņš dirsa ripultiņus RKr. VlI, 1266. ratenīti, ripulīti BW. 7018 var. mednis nuonācis zemē kâ ripulis A. XX, 146. malkas ripulis B. Vēstn., ein Ring Holz. - ripuļu zāģis Treiden, die Kreissäge. kad bē̦rns sāk kājām iet, tad saka: "tev jau mazais iet ripuļiem (= ripuliski) vien" N.-Peb.; ähnlich : aiziet ripuļu ripuļiem Bers.

Avots: ME III, 531

sabur̃tuôt, tr., zusammenbuchstabieren: viņš re̦dz skaitļus, bet nevar saburtuot JR. IV, 219. . . . apstājuos zem klints, lai izlasītu akmeņa uzrakstu. bet es nevarēju saburtuot Latv. rakstu zīmju pazīšana un ar vinu palīdzību vārdu saburtuošana Kaudz. Ve̦cpiebalga 69.

Avots: ME III, 599

‡ šķe̦lna "?": ja tik ... neuzraksta ar ... zariem tev tādu ližmu uz šķe̦lnām, ka ilgi vēl būs lasāma Janš. Līgava I, 28.

Avots: EH II, 630

uzbildinât, ‡ Subst. uzbildinâšana, das Angehen um etwas: būtu jau gan Silmežs pats uzaicinājis Gustu, bet nevaruot jau druoši zināt, vai paklausuot uzbildināšanai vai ne Aps. J. Raksti I2, 135. ‡ Subst. uzbildinājums, die Anrede: bija uzrakstīts tikai u. (vē̦stulē) Jauns. Raksti IV, 157.

Avots: EH II, 718

uzraũšņât Kav.,

1) wiederholt schüren, scharren auf, über:
u. kāļiem zemi AP.;

2) = uzrak">uzrak(ņ)ât: uzraũšitāt krāsnī uogles Base, Schibbenhof. uzraũšņāt (= aprušināt) stādus Dunika, Ruhental, Sessau.

Avots: ME IV, 372

uzrušinât, = uzrak%C5%86%C3%A2t">uzrakņât 1 und 2: cūkas dārzu uzrušinājušas. uzrušinât (auflockern) zemi; u. (wühlend auffinden) ve̦cu naudu. zemes uzrušinâšana Konv. 1600.

Avots: ME IV, 374

uzurķêt, ‡

3) "uzrakt" Salis (mit ur̃).

Avots: EH II, 738

‡ vēršâda Hen., Stierhaut: tuo visu uz vēršādas nevar uzrakstīt.

Avots: EH II, 778