Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ušņa(s)' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ušņa(s)' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

kušņas

kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681


paušņas

paušņas (anscheinend mit zweisilbigem au), eine Art Disteln: kalnā tam ušņas auga, pakalnē paušniņas BW. 25950, 5; wohl ad hoc nach dem Nebeneinander von kalnā: pakalnē zu ušņas hinzugebildet.

Avots: ME III, 130


Šķirkļa skaidrojumā (14)

apmīt

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108


gaušņa

gaušņa, in der Verbindung gaušņas māte, Personifikatio des Segens Naud.

Avots: ME I, 613


gušņa

gušņa: Plur. gušņas Frauenb.,

1): auch Grünw., Lubn, Pussen, Salisb., Schönberg, Seyershof, Wolm.; nom. s. gušnis Salis; vai bij gušņas, vai bij nātras BW. 32402, 2. izmin guḍòus..., lai aug tīri kāpuostiņi! 32523 var.

Avots: EH I, 421


gušņa

gušņa, [gusnis "волчецъ" Treiland Mat., S. 214], gew. der Pl., auch gušņi,

1) Acker- od. Saudistel,
auch cūku gušņi genannt Konv. 1 324 (cirsium arvense);

2) carduus crispus Konv. 2 681;

3) ein Kohl von grünem Kraute, der im Frühling gegessen wird.
[Vgl. ušņas, ušņi. Bezzenberger meint BB. XXVII, 178 1 : "die Übersetzung "Gänsedistel" verrät die Herkunft von gušņa. Aber es findet sich jetzt guš,ņa auch in Gegenden wie Wolmer, wo der Gänsename nicht mit g- anlautet (wie in guža), weshalb Bezzenbergers Erklärung nicht sicher ist.]

Avots: ME I, 684


izkušņāt

izkušņât, Perfektivform zu kušņât II: kušņas pabērēm cūkām, lai izkušņā Ramkau.

Avots: EH I, 459


krušņa

I krušņa, ein Schutthaufen (drazu bluķis) Lös. n. Etn. IV, 98; ein Haufen verfaulter Äste Lub. čūska gulēja saritinājusēs iekš lielas krušņas Etn. III, 15. izlasu arī bij ve̦se̦la krušņa Vīt. 31; ein Hümpel LP. V, 51. [Wohl zu kraũt. wozu auch li. krúsnis und krūšà "куча."]

Avots: ME II, 291


lācene

lâcene,

1) die Bärin, in dieser Bedeutung auch
lāciene A. XX, 144;

2) die Sumpfbrombeere (rubus chamaemorus)
Mag. IV, 2, 101 vgl. semasiologisch estn. karu - wabar "Brombeere" (karu "Bär" . wabar "Himbeere");

3) ein Pilz (boletus edulus?)
[PS.];

4) die Trespe:
tautu dē̦lu lācenītes (Var.: lācauziņas) kâ ar me̦du apme̦duotas BW. 19196, 8. izmin ušņas, lācenītes, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 12;

[5) lâcenes 2 "dicke und geflickte Hosen":
kāpt vīriešu lācenēs Janš. Dzimtene 2 I, 295.]

Avots: ME II, 434


lācis

lâcis (li. lokỹs [gen. s. lókio], apr. clokis),

1) der Bär;
[lâču mãte U., die Bärin; auch als Schimpfwort für ein dickes Weib. lâcis auzās U., Liebhaber bei der Frau.] Sprw.: nepārduodi ādas, kad lācis vēl mežā. dzīvuo kâ lāča ausī, in Herrlichkeit und Freuden. kuo tu nuo lāča izdabūsi kâ lāča ādu. art, art, ne lāčus vadīt: ar aršanu labāk maizi pelnīs nekâ ar lāča vadāšanu. divi ir lāci veic. nuo vilka mūk, uz lāci krīt. lāci var izmācīt dancuot; kâ ne cilvē̦ku? vai nu lāvi nuokavāt? was für eine schwere Arbeit habt ihr beendet! pašu lāci lāča taukiem smērē, den Dummen bewirtet man auf seine eigene Rechnung. tas kâ lācim zemeņu uoga, von etwas Schmachaftem;

2) oft in Vergleichen: rūc od. rē̦c kâ lācis. bried kâ lācis. krīt kâ lācis uz me̦du. nuoplīsis kâ skrandu lācis. tam spē̦ks kâ lācim. kâ lācīši man zirdziņi BW. 28003;

3) fig., ein plumper Mensch, Plumpsack:
viņš jau tīrais lācis; miega lācis, die Schlafmütze;

4) der Name eines zottigen Hundes;

5) die Trespe Strutteln, so auch das Demin.
lācītis, gew. lāčauzas: izmin gušņas, izmin lāčus Lesten, Kand.;

6) eine aus Hanf bereitete Speise
Etn. II, 136;

7) ein Holz an der hölzernen Gabel der Pflugschar
Rutzau n. Etn. I, 129;

8) lācītis, das Malz,
diegstā e̦suošs iesals Lös. n. Etn. IV, 129;

9) lāci pirkt, ein Spiel
(BW. V, S. 218, U.), bei dem man durch richtige Angabe der in Bohnen ausgelegten Gestalt eines Bärn sich die Bohnen verdienen kann; [lāci dancināt U., zur Kurzweil einen Bärenführer mit dem Bären vorstellen;

10) lācis, der Hemmschuh
Oppek. n. U. - Wegen apr. Tlokumpelk "Bärensumpf" muss man wohl von einer wurzelform tlāk - ausgehen, vgl. Mikkola BB. XXII, 244 f. und Bezzenberger BB. XXIII, 314 und Brückner KZ. XLVI, 207.]

Avots: ME II, 434, 435


pārkoni

pārkuoni (??), = pḕ̦rkuoni (?): druvās tik ušņas, p. un citas nezâles Janš. Mežv. ļ. I, 388.

Avots: EH XIII, 204


pērkones

pḕ̦rkuones, Hederich, erysimum officinale, sinapis arvensis, raphanis raphanistrum U.: pē̦rkuones (erysimum) nedrīkst duot luopiem, juo tās samaitā pienu Etn. II, 147. gušņas un pē̦rkuones vien LP. V, 14. Semasiologisch vgl den südslavischen Pflanzennamen perunika (:Perunъ) IFA. XXI, 110.

Avots: ME III, 209


pogalāji

puõgalāji Ruj., die Samenkapseln der Leinsaat U. - gušņas ar puogalājiem (mit Distelköpfen) Ruj. n. U.

Avots: ME III, 455


usna

usna Golg., N.-Laitzen, N.-Schwanb., Plur. usnas Lis., Trik., usne (li. usnė LChr. 253,1o und Büga KSn. I, 114) Mar. n. RKr. XV, 142; Preili n. FBR. VIII, 13, Kl., Prl., Ramkau, Wessen, Plur. usnes Sussei n. FBR. VII, 132, BW. 28206-7. Zbiór XV, 249, AP., Bers., Drosth., Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Kreuzb., Marzen, Ogershof, Saikava, Saussen, Sawensee, Schwanb., Schujen, Selsau, Sonnaxt, Warkh., Warkl., ušņa (li. acc. pl. usnias LLD. III, 29, 25 ) BW. 32402, 3, Dunika, Nigr., Ronneb., Plur. ušņas U., Adsel, Arrasch, Gramsden, Kand., Laud., Libau, Pilda, PS., Wandsen, ušnes L., U., Mag. III, I, 131; IV, 2, 88, ušņi U., Etn. 1, 57, Stenden, Demin. verächtl. ušņeles Janš. Bandavā I, 63, Ackerdistel, Saudistel (cirsium arvense L.) RKr. II, 69, Nigr., Ramkau; krause Distel (carduus crispus L.) Mag. IV, 2, 88; RKr. II, 69; Konv. 2 681: plūcam ušņas Janš. Bandavā I, 63. tīrumā neesuot ne˙vienas usnes LP. VII, 695. mieži pilni ušņu Nigr. kâ ušņas un surenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene 2 III, 283. te aiz usnēm vairs ne pabrist Niedra Bār. 4. kalniņā ušņas zied RKr. XVI, 223. visas sē̦tas malas ar usnēm apaugušas BW. 31063 var, ne ušniņa neziedēja slinka vīra arumā 28071. izrauj usnes (Var.: gušņas), izrauj nātres, lai aug balti kapuostiņi! 32523, 2 var. (ähnlich: 32560,15). Nacn Johansson IF. III, 243 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 308 f. zu alb. ušt "Ähre", ai. pari-vāsayati "schneidet rings ab" u. a., wozu Petersson KZ. XLVI, 132 und Zur Kenntnis 27, sowie Būga KSn. I, 300, slav. vъšь "Laus", li. vievesa "Ganslaus" u. a. stellen. Anders (zu ai. ōṣ̌ati, lat. ūrit "brennt", gr. εύ'ω "senge", an. ysia "Feuer" u. a.) Fick Wrtb. I 4 , 7 und Walde 1. c. 111 f., sowie (zu aruss. yшь, eine Art Pflanze; "carduus" ?) Iľjinskij Извѣст. XXIII, 1,171.

Avots: ME IV, 309


ušņojs

ušņuojs FBR. XIV, 73, voller Disteln (usnes, ušņas).

Avots: EH II, 716


virza

vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze 2 Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ 2 ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ 2 ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.

Avots: ME IV, 619