I vē̦rpata,

1) ein Wasserstrudel, -wirbel
Grünw., Nigr. (mit ẽ̦r ), Erlaa, Vīt.; der Wirbelwind L., (mit ḕ̦r ) Ronneb. n. RKr. XVI, 48: kādu puostu viesuļa vē̦rpatas bija pastrādājušas mežuos Janš. Bandavā II, 368. vējš sagrieza sniega vē̦rpatu (den Schneewirbel) tâ, ka e̦lpa rāvās cieti Daugava I, 673;

2) der Scheitel
Peb. und Plm. n. U.; der gedrehte Haarschopf am Mittelkopf des Menschen, beim Stier u. a. Erlaa, Lemburg, Vīt., Warkl., (mit ẽ̦r ) Lindenberg, Weissenstein, Wolm., (mit ẽ̦r ) Jürg., N.-Peb., Nötk.: uz galvas vē̦rpata ir virs pakauša, kur daļa matu liecas uz priekšu, citi uz pakausi, uz leju un citi uz abiem sā-niem Nötk. rudzi sagriezušies vḕ̦rpatās C., Nigr., PS. (vẽ̦rpatnās Segew.), der Roggen hat sich (üppig wachsend) zusammengedreht. Zu vḕrpt, s. Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 563

I vē̦rpata,

1): ūdens griežas vē̦rpatā Warkl. viesuļa v. PV. viesulis ... viņu grieza bīstamā vē̦rpatā A. Upītis Ģertr. 215. ar me̦lnām dūmu vē̦rpatām Kailā dzīv. 33;

2): "sagriezušies mati vai spalva" Skaista; "dažāduos virzienuos veldē sakritusi labība" (mit ê̦r ² ) AP.: labība ir vē̦rpatu vē̦rpatās PV.

Avots: EH II, 777

III vē̦rpata (?) Wessen "die Spinnerin (verächtlich)".

Avots: ME IV, 563