vērdēt
vērdêt,
1) vḕrdèt 2 Stom.,
vērdît Biel. u. U.,
-u, -ĩju, sprudeln;2) vērdêt Spr.,
vērdît U.,
kullern (vom Birkhahn): vērdi, vērdi, rubeniņ! BW. 2554, 1.
In der Bed. 1 wohl zu virt (prs. ve̦r̂du) u. a., s. Ehrlich idg. Sprachgesch. 31.Avots: ME IV,
560
vērdēt
vērdêt,
2): "kullern" ME. IV, 560 durch "kollern" zu ersetzen.Avots: EH II,
776