vazât, -ãju,

1) schleppen
L,, herumschleppen, verschleppen U.; herumführen U.: vazāt kaut kua pa (gar) zemi. māte izkūluse . . . pie matiem vazādama BW. 749. valdziņā vazāt, gängeln U. vazāt mani pie tiesas par liecinieku Alm. (fig.) kungu vazās pie de̦guna MWM. VIII, 82;

2) vazā vaļā!

a) greife zur Arbeit!
Golg.;

b) fange (etwas) an!

3) schlagen
Trik., Wolmarshof;

4) "izpelt" Ramkau;

5) die Stricke beim Fischen ins Boot ziehen
Kaugurciems: zvejnieki, laiviņā stāvē̦dami, sāk vazāt;

6) v. pie de̦guna "verspotten"
Frauenb. Refl. -tiês,

1) einander schleppen:
cita citu vazājās (Var.: valkājās): zirdziņš vilka ecēkšiņu, ecēkšiņa labībiņu BW. 28087 var.;

2) sich herumschleppen
L., herumtreiben U.: vazājušies nuo viena ciema uz uotru LP. VI, 195. ve̦lns vazājas šurpu, turpu Kurbads. pa kruogiem un ballēm vazāties Dīcm. pas. v. I, 9. gar cita nama durvīm vazāties 58. Sprw.: vazājas kâ nelabais (RKr. VI, 535) od. kâ nuosprādzis (JK. II, 639), meitiņa cūku takus vazājās BW. 22012 var. dvēselīt[e] valdziņā vazājās 28829, 3. mana paša netikums līdza vien vazājās 6907. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 488

vazât,

3): auch Orellen;

6): gar zuobiem v. Janš. Dzimtene I, 173, verspotten.
‡ Subst. vazâtājs, der Umherschleppende: tev[i] aiz bizes vazātāju BW. 18857 var.

Avots: EH II, 760