aizvazāt
àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'vazāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'vazāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (17)
aizvazāt
apvazāt
apvazât, tr., durch Tragen abnützen (von Kleidungsstücken): apvazātās drēbēs Apsk. I, 484; ve̦cas, apvazātas sirdis, alte, nicht mehr empfängliche Herzen Vēr. I, 1308; apvazāts piemē̦rs, ein abgedroschenes Beispiel Vēr. II, 832. Refl. -tiês, sich durch Tragen abnutzen, beschmutzt werden: apvazājās manas baltās drēbes.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
atvazāt
‡ atvazât, herschleppen: a. slimību nuo kaimiņiem. Refl. -tiês, sich herschleppen: nez, nuo kurienes šis atvazājies!
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
ievazāt
ìevazât,
1) tr., einschleppen:
salmus istabā; slimības;
[2) einen Schlag versetzen:
viņš tam ievazāja pa vaigu Arrasch. Refl. - tiês, sich herumtreibend hereinkommen od. hineingehen: pie viņiem ievazājušies čigāni. čūskas nuo meža ievazājušās mājā Lis.].
Avots: ME II, 86
1) tr., einschleppen:
salmus istabā; slimības;
[2) einen Schlag versetzen:
viņš tam ievazāja pa vaigu Arrasch. Refl. - tiês, sich herumtreibend hereinkommen od. hineingehen: pie viņiem ievazājušies čigāni. čūskas nuo meža ievazājušās mājā Lis.].
Avots: ME II, 86
izvazāt
izvazât, ‡
2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês, ‡
2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.
Avots: EH I, 494
2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês, ‡
2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.
Avots: EH I, 494
izvazāt
izvazât, tr., herum -, verschleppen: mušas izvazā baciļus SDP. VIII, 63. Refl. - tiês, sich herumtreiben: viņš izvazājies pa visu pasauli.
Avots: ME I, 825
Avots: ME I, 825
novazāt
nùovazât, ‡
3) n. laiku, Zeit vergeuden Diet.; ‡
4) tās pūtas nuovazā tuos debestiņus, der Wind verhindert den Regen
Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "verhindern"). Refl. -tiês, ‡
3) wegschleichen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; debeši nuovazājas, das Gewölk verzieht sich ebenda (unter "Gewölk").
Avots: EH II, 105
3) n. laiku, Zeit vergeuden Diet.; ‡
4) tās pūtas nuovazā tuos debestiņus, der Wind verhindert den Regen
Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "verhindern"). Refl. -tiês, ‡
3) wegschleichen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; debeši nuovazājas, das Gewölk verzieht sich ebenda (unter "Gewölk").
Avots: EH II, 105
novazāt
nùovazât, tr.,
1) schleppend abnutzen, beschmutzen:
drēbes, kurpes; nuovazāta spriedelēšana, abgedroschenes Kritteln Vēr. I, 1035;
2) abprügeln:
trešuo dienu gribējis ar siksnu nuovazāt dē̦lu LP. VI, 587. Refl. -tiês,
1) sich abnutzen, sich beschmutzen;
2) sich umhertreiben:
gudrie visu dienu nuovazājās LP. VI, 655.
Avots: ME II, 883
1) schleppend abnutzen, beschmutzen:
drēbes, kurpes; nuovazāta spriedelēšana, abgedroschenes Kritteln Vēr. I, 1035;
2) abprügeln:
trešuo dienu gribējis ar siksnu nuovazāt dē̦lu LP. VI, 587. Refl. -tiês,
1) sich abnutzen, sich beschmutzen;
2) sich umhertreiben:
gudrie visu dienu nuovazājās LP. VI, 655.
Avots: ME II, 883
pārvazāt
[pãrvazât, hinüberschleppen: p. slimību. Refl. -tiês, vagabundierend hinüberziehen (intr.): čigāni pārvazājas nuo vienas vietas uz uotru Warkl.]
Avots: ME III, 186
Avots: ME III, 186
pavazāt
pavazāt
pavazât,
1) eine Weile schleppen:
p. kuo pa zemi; (übertragen) p. uotru aiz de̦guna, bei der Nase herum führen;
2) schleppen (nach Ausdrücken des Könnens):
tikkuo savus kaulus varuot pavazāt Pas. III, 30. Refl. -tiês, sich ein wenig umhertreiben: p. pa ielām.
Avots: ME III, 133
1) eine Weile schleppen:
p. kuo pa zemi; (übertragen) p. uotru aiz de̦guna, bei der Nase herum führen;
2) schleppen (nach Ausdrücken des Könnens):
tikkuo savus kaulus varuot pavazāt Pas. III, 30. Refl. -tiês, sich ein wenig umhertreiben: p. pa ielām.
Avots: ME III, 133
pievazāt
pìevazât,
1) mehrfach heran-, hin-, zuschleppen;
2) schleppend, mit Geschlepptem anfüllen:
bē̦rns pievazājis istabu pilnu ar smiltīm.
Avots: ME III, 308
1) mehrfach heran-, hin-, zuschleppen;
2) schleppend, mit Geschlepptem anfüllen:
bē̦rns pievazājis istabu pilnu ar smiltīm.
Avots: ME III, 308
savazāt
savazât,
1) verschleppen
LKVv.; tragend (Kleider) beschmutzen, verderben U.: kucē̦ni savazājuši pagalmā skaidas Golg. pele savazājusi (sane̦susi) savā midzinī dažādus lupatiņus Dunika. kam tas manas villainītes dūkstiņā savazāja BW. 18420, 1 var. viss me̦lns un savazāts Zalktis I, 67; abnutzen (die Kleidung) Mar., Allasch, Schwanb., Fehteln;
2) = savadât: trīs gadiņi savazāju puisi lūka galiņā BW. 10856 var.;
3) "(zeķes) lāpuot sačunčurēt" Irmelau;
4) zusammensuchen
Mar.
Avots: ME III, 781
1) verschleppen
LKVv.; tragend (Kleider) beschmutzen, verderben U.: kucē̦ni savazājuši pagalmā skaidas Golg. pele savazājusi (sane̦susi) savā midzinī dažādus lupatiņus Dunika. kam tas manas villainītes dūkstiņā savazāja BW. 18420, 1 var. viss me̦lns un savazāts Zalktis I, 67; abnutzen (die Kleidung) Mar., Allasch, Schwanb., Fehteln;
2) = savadât: trīs gadiņi savazāju puisi lūka galiņā BW. 10856 var.;
3) "(zeķes) lāpuot sačunčurēt" Irmelau;
4) zusammensuchen
Mar.
Avots: ME III, 781
uzvazāt
vazāt
vazât,
3): auch Orellen;
6): gar zuobiem v. Janš. Dzimtene I, 173, verspotten.
‡ Subst. vazâtājs, der Umherschleppende: tev[i] aiz bizes vazātāju BW. 18857 var.
Avots: EH II, 760
3): auch Orellen;
6): gar zuobiem v. Janš. Dzimtene I, 173, verspotten.
‡ Subst. vazâtājs, der Umherschleppende: tev[i] aiz bizes vazātāju BW. 18857 var.
Avots: EH II, 760
vazāt
vazât, -ãju,
1) schleppen
L,, herumschleppen, verschleppen U.; herumführen U.: vazāt kaut kua pa (gar) zemi. māte izkūluse . . . pie matiem vazādama BW. 749. valdziņā vazāt, gängeln U. vazāt mani pie tiesas par liecinieku Alm. (fig.) kungu vazās pie de̦guna MWM. VIII, 82;
2) vazā vaļā!
a) greife zur Arbeit!
Golg.;
b) fange (etwas) an!
3) schlagen
Trik., Wolmarshof;
4) "izpelt" Ramkau;
5) die Stricke beim Fischen ins Boot ziehen
Kaugurciems: zvejnieki, laiviņā stāvē̦dami, sāk vazāt;
6) v. pie de̦guna "verspotten"
Frauenb. Refl. -tiês,
1) einander schleppen:
cita citu vazājās (Var.: valkājās): zirdziņš vilka ecēkšiņu, ecēkšiņa labībiņu BW. 28087 var.;
2) sich herumschleppen
L., herumtreiben U.: vazājušies nuo viena ciema uz uotru LP. VI, 195. ve̦lns vazājas šurpu, turpu Kurbads. pa kruogiem un ballēm vazāties Dīcm. pas. v. I, 9. gar cita nama durvīm vazāties 58. Sprw.: vazājas kâ nelabais (RKr. VI, 535) od. kâ nuosprādzis (JK. II, 639), meitiņa cūku takus vazājās BW. 22012 var. dvēselīt[e] valdziņā vazājās 28829, 3. mana paša netikums līdza vien vazājās 6907. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.
Avots: ME IV, 488
1) schleppen
L,, herumschleppen, verschleppen U.; herumführen U.: vazāt kaut kua pa (gar) zemi. māte izkūluse . . . pie matiem vazādama BW. 749. valdziņā vazāt, gängeln U. vazāt mani pie tiesas par liecinieku Alm. (fig.) kungu vazās pie de̦guna MWM. VIII, 82;
2) vazā vaļā!
a) greife zur Arbeit!
Golg.;
b) fange (etwas) an!
3) schlagen
Trik., Wolmarshof;
4) "izpelt" Ramkau;
5) die Stricke beim Fischen ins Boot ziehen
Kaugurciems: zvejnieki, laiviņā stāvē̦dami, sāk vazāt;
6) v. pie de̦guna "verspotten"
Frauenb. Refl. -tiês,
1) einander schleppen:
cita citu vazājās (Var.: valkājās): zirdziņš vilka ecēkšiņu, ecēkšiņa labībiņu BW. 28087 var.;
2) sich herumschleppen
L., herumtreiben U.: vazājušies nuo viena ciema uz uotru LP. VI, 195. ve̦lns vazājas šurpu, turpu Kurbads. pa kruogiem un ballēm vazāties Dīcm. pas. v. I, 9. gar cita nama durvīm vazāties 58. Sprw.: vazājas kâ nelabais (RKr. VI, 535) od. kâ nuosprādzis (JK. II, 639), meitiņa cūku takus vazājās BW. 22012 var. dvēselīt[e] valdziņā vazājās 28829, 3. mana paša netikums līdza vien vazājās 6907. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.
Avots: ME IV, 488
Šķirkļa skaidrojumā (34)
apnaiskāt
apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
čurmulis
čurmulis, čurmuļa,
1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;
2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;
3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]
Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda
Avots: ME I, 423
1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;
2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;
3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]
Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda
Avots: ME I, 423
deguns
de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],
1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;
2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;
3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];
4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;
5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.
Avots: ME I, 452
1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;
2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;
3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];
4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;
5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.
Avots: ME I, 452
diena
dìena, der Tag;
1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;
c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;
3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;
4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]
Avots: ME I, 480, 481
1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;
c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;
3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;
4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]
Avots: ME I, 480, 481
durvis
dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. 2 307 u. a.]
Avots: ME I, 520, 521
Avots: ME I, 520, 521
izkroģēt
izplenderēt
izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].
Avots: ME I, 782
Avots: ME I, 782
izšļokāt
izšļuôkât, tr.,
1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;
2) = izvazāt C.
Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;
Avots: ME I, 813
1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;
2) = izvazāt C.
Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;
Avots: ME I, 813
kāsis
‡ II kāsis, eine Schindmähre: ve̦cu kāsi (zirgu), kas tikkuo spējis kājas pavazāt Pas. VIII, 413. Zu kàsis? Vgl. oben unter kàsis 1.
Avots: EH I, 606
Avots: EH I, 606
ķeistums
[ķeistums, befremdendes, absonderliches Wesen: ļauns cilvē̦ks viņš nav, tikai tādsķeists ; un šā ķeistuma un neveikluma dēļ visi uzņē̦mušies vazāt viņu caur zuobiem Janš. Dzimtene 2 III, 26. Aus li. keistùmas dass.]
Avots: ME II, 360
Avots: ME II, 360
ķencelēties
ķenksle
krunkāt
neģ
neģ, neģi, ein verstärktes ne,
1) doch nicht etwa, ob nicht etwa:
neģi tādēļ ļaužu tauta pasaulē ir raidīta Janš. "neģ viņš labuosies", duomāja muižas kungs, er wird sich doch wohl nicht bessern. [neģi viņš tāds vīrs, kas... U., ist er nicht ein solcher Mann, der... neģi tu esi vienu likumu uzrakstījis Glück Daniel 6, 12.] se̦dluojam kumeliņus, nag (wohl ein Druckfehler für naģ = schriftle. neģ [vgl. jedoch auch li. negu "nègi"]) māsiņu padzīsim BW. 13646, 21 [aus Neu-Laizen]. naģ (= neģ; Var.: vai 9973) tu gribi mani jimt (+ ņemt) 9975;
2) neģ vēl, viel weniger, geschweige denn:
neģ vēl arīdzan nauda rasies GG.;
3) vielleicht etwa:
kad es nebūtu glabājis, neģ vēl kur vazātuos, wenn ich es nicht verwahrt hätte, vielleicht würde es sich noch wo herumschleppen St. kam viņam nee̦suot kuortēli izmeklējuši, kur viņam neģ labāka klāšanās būtu nekâ baznīckunga namā GG. I, 28. neģi es tuo nebūtu zinājis, als ob ich das nicht gewusst hätte U. [Wohl aus li. nègi "nicht doch" entlehnt.]
Avots: ME II, 714
1) doch nicht etwa, ob nicht etwa:
neģi tādēļ ļaužu tauta pasaulē ir raidīta Janš. "neģ viņš labuosies", duomāja muižas kungs, er wird sich doch wohl nicht bessern. [neģi viņš tāds vīrs, kas... U., ist er nicht ein solcher Mann, der... neģi tu esi vienu likumu uzrakstījis Glück Daniel 6, 12.] se̦dluojam kumeliņus, nag (wohl ein Druckfehler für naģ = schriftle. neģ [vgl. jedoch auch li. negu "nègi"]) māsiņu padzīsim BW. 13646, 21 [aus Neu-Laizen]. naģ (= neģ; Var.: vai 9973) tu gribi mani jimt (+ ņemt) 9975;
2) neģ vēl, viel weniger, geschweige denn:
neģ vēl arīdzan nauda rasies GG.;
3) vielleicht etwa:
kad es nebūtu glabājis, neģ vēl kur vazātuos, wenn ich es nicht verwahrt hätte, vielleicht würde es sich noch wo herumschleppen St. kam viņam nee̦suot kuortēli izmeklējuši, kur viņam neģ labāka klāšanās būtu nekâ baznīckunga namā GG. I, 28. neģi es tuo nebūtu zinājis, als ob ich das nicht gewusst hätte U. [Wohl aus li. nègi "nicht doch" entlehnt.]
Avots: ME II, 714
nodrebt
noloskāt
nopluinīt
norizgāt
nošļaukt
nùošļaukt,
2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡
3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡
4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡
5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡
6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.
Avots: EH II, 96
2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡
3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡
4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡
5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡
6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.
Avots: EH II, 96
novalks
nuovalks (unter nuovalka),
1): auch Bewershof, Fehteln; ‡
3) "nuovazāts priekšme̦ts (lamas vārds)" Dunika (nuõval˜ks); ‡
4) ein kränkliches, schwächliches Kind od. ein solches Haustier
Frauenb.: tādu nuovalku nede̦r audzināt; ‡
5) "niekdaris, palaidnis, nekrietns cilvē̦ks" (nuõvalˆks 2 ) Rutzau.
Avots: EH II, 105
1): auch Bewershof, Fehteln; ‡
3) "nuovazāts priekšme̦ts (lamas vārds)" Dunika (nuõval˜ks); ‡
4) ein kränkliches, schwächliches Kind od. ein solches Haustier
Frauenb.: tādu nuovalku nede̦r audzināt; ‡
5) "niekdaris, palaidnis, nekrietns cilvē̦ks" (nuõvalˆks 2 ) Rutzau.
Avots: EH II, 105
nožļebināt
nùožļebinât,
1) [undeutlich sprechen
Mesoten, Gramsdenl: smagas lūpas miegaini nuožļebināja AU.;
[2) "apvazāt" Kursiten; "nùošļakstinât; besudeln": bē̦rns ē̦duot nuožļebinājis priekšu Segew., Mitau;
3) "mit langen Zähnen essen"
Gramsden, Vīt., Behnen, Kursiten;
4) sabbelnd abbeissen:
n. gruoža galu Autz, Grünh., Neu-Bergfried, Grünwald; sabbelnd begeifern Sessau].
Avots: ME II, 894
1) [undeutlich sprechen
Mesoten, Gramsdenl: smagas lūpas miegaini nuožļebināja AU.;
[2) "apvazāt" Kursiten; "nùošļakstinât; besudeln": bē̦rns ē̦duot nuožļebinājis priekšu Segew., Mitau;
3) "mit langen Zähnen essen"
Gramsden, Vīt., Behnen, Kursiten;
4) sabbelnd abbeissen:
n. gruoža galu Autz, Grünh., Neu-Bergfried, Grünwald; sabbelnd begeifern Sessau].
Avots: ME II, 894
paklamburet
pļāpa
pļãpa (li. pliopà "Plapperhans"),
1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;
2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .
Avots: ME III, 367
1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;
2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .
Avots: ME III, 367
rāpu
rãpu (li. ropu "in Kriechlage" bei Leskien Nom. 179) PS., U. (häufig in der Verbindung tupu, rāpu), rāpus U., rãpus Līn., rãpšus Iw., Adv., kriechend, oft zur Verstärkung von rāpt(iês), rāpât(iês), rāpuôt(iês) gebraucht: rāpu iet U., kriechen, auf allen Vieren gehen. rāpu nuometās Krilova pasakas 74. puiši mani neredzēja, kad es rāpu rāpājuos BW. 10561. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. tupu, rāpu namu slauku, uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu, tupu, rāpu, rāpu, brāļa pupas ravē̦dama; kad ieraugu svešus ļaudis, ne vair[s] tupu, ne vair[s] rāpu 28203. dievs, duod mani sievas māti tupu, rāpu vazāties! 23571. tupu līdu namā, rāpu istabā 25826. arājiņš... gadu rāpu vazājās 3020. tupu, rāpu būtu pie jums nācis (auf jeden Fall, unter jeder Bedingung wäre ich gekommen) B. Vēstn. Sprw.: kad rāpus iet, tad mātei galva sāp. maza biju, rāpus gāju BW. 10561. diezgan rāpus staigāts A. XX, 879. bē̦rns sāk iet rāpus Etn. II, 190. rāpus nuometies, mēģinu pa vēža paraugam ielist pirtiņā Dievkuociņš. krustībās iztē̦luoja dzejiski tautu cenšanuos pēc tautu līgaviņas, kad tā vēl šūpulī guļ vai rāpus rāpuo D. 331.
Avots: ME III, 497
Avots: ME III, 497
salamžot
salamžuôt,
1) "sasist" Serbigal (scherzweise; mit am), Grundsahl: viņu vajaga krietni salamžuot Seibolt;
2) "(istabu, drēbes, apavus) savazāt, sabradāt" Nötk., Ronneb., N. -Schwanb.;
3) "liederlich fertignähen od. anfertigen"
MSil. Welonen, Baltinov;
4) = salamžât Jürg.;
5) "(unpassende Kletder) anziehen":
s. visādas drēbes sev mugurā N. -Peb.
Avots: ME II, 666
1) "sasist" Serbigal (scherzweise; mit am), Grundsahl: viņu vajaga krietni salamžuot Seibolt;
2) "(istabu, drēbes, apavus) savazāt, sabradāt" Nötk., Ronneb., N. -Schwanb.;
3) "liederlich fertignähen od. anfertigen"
MSil. Welonen, Baltinov;
4) = salamžât Jürg.;
5) "(unpassende Kletder) anziehen":
s. visādas drēbes sev mugurā N. -Peb.
Avots: ME II, 666
sapikāt
sapikât, tr.,
1) sapikât N. - Peb., Jürg., Sessw., Spr., auch sapikuôt, zerknüllen, zerknittern, in einen Klumpen zusammendrücken: drēbes N. - Peb., Jürg., Sessw.; sniegu Sessw. Ciķis izvilka savazātu lupatiņu, sapikuotu vīkšķī Krišs Laksts 82. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. sapikā (presse zusammen) sviestu muciņā labi krietni! Grünwald. vilkacis sapikuo asti biksās LP. VII, 890;
2) (tüchtig mit der Faust) schlagen
(perfektiv): viens uotru sapikāja Jürg. Refl. -tiês, zerknüllen (intr.), sich zu einem Klumpen zusammenballen: drēbes sapikājas lietū ejuot N. - Peb. valce sasmalcina sapikājušuos miltu gabalus Konv. 2 708.
Avots: ME II, 698, 699
1) sapikât N. - Peb., Jürg., Sessw., Spr., auch sapikuôt, zerknüllen, zerknittern, in einen Klumpen zusammendrücken: drēbes N. - Peb., Jürg., Sessw.; sniegu Sessw. Ciķis izvilka savazātu lupatiņu, sapikuotu vīkšķī Krišs Laksts 82. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. sapikā (presse zusammen) sviestu muciņā labi krietni! Grünwald. vilkacis sapikuo asti biksās LP. VII, 890;
2) (tüchtig mit der Faust) schlagen
(perfektiv): viens uotru sapikāja Jürg. Refl. -tiês, zerknüllen (intr.), sich zu einem Klumpen zusammenballen: drēbes sapikājas lietū ejuot N. - Peb. valce sasmalcina sapikājušuos miltu gabalus Konv. 2 708.
Avots: ME II, 698, 699
slampāt
slampât ‡
4) sabradāt, savazāt slapju" (mit am̃) Nötk.; "piemīt netīru" (mit am̃ ) AP. Refl. -tiês, ‡
2) sich ohne Arbeit umhertreiben"
(mit am̃ ) Seyershof.
Avots: EH II, 520
4) sabradāt, savazāt slapju" (mit am̃) Nötk.; "piemīt netīru" (mit am̃ ) AP. Refl. -tiês, ‡
2) sich ohne Arbeit umhertreiben"
(mit am̃ ) Seyershof.
Avots: EH II, 520
slarpatāt
sliederēt
slīperis
tupu
tupu, häufig in der Verbindung tupu rāpu, auch tupus, Adv., hockend: kas tev[i] tupu tupināja? BW. 2976. sē̦tmalīšus tupu rāpu nuoluodāju 1241. tupu rāpu namu slauku uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu rāpu vazāties 15255. tupu(s) tupē̦dama 34923 var. katra meita . . . tūliņ tupu, kuŗa viņu tik skaistu . . . ieraudzīšuot Seibolt. var viņš dzert un dziedāt!... dzīvuojām visi tupu rāpu Deglavs Rīga II, 1, 29.
Avots: ME IV, 267, 268
Avots: ME IV, 267, 268
valkāt
valkât, -âju, valkuôt L.,
1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;
2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);
3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;
2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;
3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;
4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,
1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;
2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,
1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;
2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;
3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 456
1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;
2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);
3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;
2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;
3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;
4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,
1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;
2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,
1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;
2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;
3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 456
varzāt
var̂zât,
2): mit ar̃ AP. Refl. -tiês,
2): "vazāties, staigāt" Selsau; "pa kājām mē̦tāties" (mit ar̃) Lemb. ‡ Subst. varzâšanâs "?": braukāšanu pa e̦ze̦ru un mūžīguo varzāšanuos ar tām makšķerēm Jauns. Neskaties saulē 20.
Avots: EH II, 759
2): mit ar̃ AP. Refl. -tiês,
2): "vazāties, staigāt" Selsau; "pa kājām mē̦tāties" (mit ar̃) Lemb. ‡ Subst. varzâšanâs "?": braukāšanu pa e̦ze̦ru un mūžīguo varzāšanuos ar tām makšķerēm Jauns. Neskaties saulē 20.
Avots: EH II, 759