Paplašinātā meklēšana

atšiebt, atšiept ² Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

II atžiebt lūpu, die Lippe hängen lassen: atžiebis lūpu kā ve̦cs zirgs (Barb.); vgl. atšiebt.

Avots: ME I, 214

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

ìeêst,

1) essend zu sich nehmen:
ve̦lns ieēdis pirmuo kumuosu LP. VII, 324;

[2) anfangen zu essen
L.: ieē̦sta maize "angeschnittenes Brot"]. ieē̦sti zuobi,

1) von der cariēs angefressene Zähne
MWM. VI, 143;

[2) vom Fressen ganz abgenutzte Zähne:
tas jau gluži ve̦cs zirgs: zuobi tam pa˙visam ieiē̦sti (tikai zuobu gali smaganās re̦dzami) Jürg.] Refl. - tiês,

1) sich an ein Essen gewöhnen
U.;

2) ich in etwas verbeissen
U.: Sprw. viņš ieēdās kâ ērce dūša. viņš uz mani ieēdies Ronneb. ve̦lns bij tâ ieēdies, ka ne par kuo apstāties LP. VI, 1, 466. viņa ieē̦dusies citā Zeib. Sk. 44.

Avots: ME II, 15

nuodabîgs: ernst; sich nicht verstellend Vank.; cik viņš (ein Pferd) nuõdabīgi (bedächtig) iet, - nu tâ kâ ve̦cs zirgs! AP. viņa jau ir tādā. nuõdabīga (ernst), - aplam nesmejas ebenda.

Avots: EH II, 37, 38

I sakramst, zernagen Wid., Vank., Baltinov, N.-Peb.: ve̦cs zirgs vairs nevar sakramst. In N.-Peb. davon ein prs. - kramšu, ein part. prt. -kramtis und -kramsis.

Avots: ME II, 654

‡ *sipa Salis "ein ganz kleiner, kommaförmiger bunter Fleck": ve̦cs zirgs paliek kâ pupu zieds: sīki, mazi sipiņi. Aus r. сыпь " Ausschlag"?

Avots: EH II, 487

tipât, -ãju, mit unsicheren Schritten gehen, trippeln AP., C., Dond., Jürg., Lennew., Ligat, Mar., Meselau, Nötk., Orellen, PS., Raiskum, Ruj., Weissenstein, Wolmarshof; langsam gehen N.-Peb.: bē̦rns, cālis tipā. tipā nu ātrāk! Jürg. ve̦cs zirgs tipā N.-Peb. kur ta nu tipāsi, šuotē̦v? ebenda. Wie verhält es sich zu estn. tippama "trippeln" ?

Avots: ME IV, 193

zvanārs,

1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;

2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;

3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;

4) "žuliks" Oknist;

5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā`r ² ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".

Avots: ME IV, 765