zvanārs,

1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;

2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;

3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;

4) "žuliks" Oknist;

5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā`r ² ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".

Avots: ME IV, 765

zvanārs,

2): ar tirgū sapirktiem ve̦ciem zirgiem, tâ sauktiem zvanāriem Mellups un Brazilietis, Vectēva stāsts 41. es bijis smags kâ z. ("?") Austriņš Raksti VII, 6.

Avots: EH II, 814