vedinât,

1) freqn. zu vest, führen
U.; locken U.; verführen U.; auffordern: viņa tuo vedināja pa˙priekšu iedama Asp. Saulgriezīte 21. "nāc, nāc!" saimnieks vedināja Blaum. St. 55. gailīt[i]s vistu vedināja: Līdīsim kaņepēs! BW. 2471. vīrs... lūgdams vedina līdzi iet LP. VII, 30. sāk dziedāt un vedināt uz dancuošanu BW. III, I, S. 79. ve̦lns vedināja bagātuo kupči līgt Dīcm. pas. v. I, 74. kas... tevi vedināja uz Rīgu braukt ? Pas. V, 42. vedināt uz neceļiem Dunika. Manasus vedināja uz ļaunu II Chron. 33, 9. jūs vedināt mani zagt Saul. uz tādām duomām ne˙kas nevedina Pūrs I, 102;

2) bevormunden
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, locken:
viņi viens uotru vedinājās uz kruogu AP., Stenden. viņi vedinās cits citu uz pruomiešanu Aps. III, 29;

2) (für sich) führen, locken:
jaunais cilvē̦ks vedinājies puisi laukā LP. IV, 208. vedinājies pieguļnieku mazgāties V, 64. brāļi vedinājušies jaunuo diensvidū VI, 959. es vedinājuos bē̦rnus laukā Jauns.;

2) mitzukommen auffordern:
ceļa vīrs vedinājies muižā nuodzerties LP. V, 201.

Avots: ME IV, 521

vedinât:

1): Late jau savu vīru vedina ("skubina, aicina") uz mājā braukšanu Frauenb. Refl. -tiês,

1): auch Dunika;

2): tē̦vs sāka v.: e̦suot laikus jāizbrauc A. Brigadere Dievs, daba, darbs 324; "2) mitzukommen" ME. IV, 521 zu verbessem in "3) mitzukommen".

Avots: EH II, 767