vestava

ve̦stava,

1) ein gewisses Werkzeug
(?): zārkā likuši . . . darba rīkus kâ cirvi, nazi, ve̦stavu u. c. Nitau n. Etn. II, 139;

2) loc. s. ve̦stavā, = vešanā, vestene: tautu meita . . . nu pašā ve̦stavā (Var.: vešanā, ve̦stuvē, vestenē, ve̦stanā, ve̦staņā, ve̦stumā) BW. 14047 var., die tautu meita ist gerade in dem Alter, wo sie sich verheiraten kann. Zum Suffix s. Le. Gr. § 204 a.

Avots: ME IV, 545, 546