vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl ² ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. ² 2247.

Avots: ME IV, 585, 586

vil˜cinãt,

1): in Dond. nach Hen. mit ilˆ ² ; ‡

3) ziehen lassen
(3. p. prs. vilcin) Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 782