ķibinât,

1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;

2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;

3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,

[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];

2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]

Avots: ME II, 378

ķibinât,

1): "kabināt" Iw. Refl. -tiês,

2): man netīk gar tuo ķ. ("darbuoties, rūpēties") Grünh.; ‡

3) kriechen, klettern
Rutzau: ķ. pa kārti augšā. ‡ Subst. kibinâtājs "Störenfried" (aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 701