Paplašinātā meklēšana

‡ ķika "?": ķ. gāja gārsās, kiķe̦lē̦ni pakaļ skrēja; k. lēja bļuodā, ķiķe̦lē̦ni - vē̦de̦rā Tdz. 37557 (aus Kapiņi).

Avots: EH I, 702

ķika [so ist wohl statt Ulmanns ķiķa zu lesen], ķiķis, eine Weiberhaube U. [Nebst li. kyka dass. aus r. ки́ка "weiblicher Kopfputz".]

Avots: ME II, 379

‡ ķikâķis ² Stenden, die Dohle: ķiķāķi ir mazāki nekâ kraukļi.

Avots: EH I, 702

‡ ķikala, ķikalīte, verächtl. Bezeichnung einer weiblichen Person: nu sāka ķikala [?] priecāties, re̦dz manu bāliņu kâ gaigaliņu BW. 18930. neduomā ..., ka es tāda ķikalīte (Var.: lūze, ze̦muliņa, sīkalīte) 21780, 2 var.

Avots: EH I, 701

ķikāns [um Walk, ein Vogel]: precē mani ķikanam (Var.: stikanam) BW. 15636; [in N. - Peb. sei ķikāns der Hahn, in Lös. - ein kleiner Sumpfvogel mit langem Schnabel und langen Beinen, der auffliegend ķiku ķiku schreie und niederfliegend wie ein Schaf blöke, angeblich identlisch mit ķi(k)kaza (die Bekassine).]

Avots: ME II, 379

ķikaraguôs nest, = kukaragās n.

Avots: ME II, 379

ķikarainis, Beiname des Hahnes: ai gailīti, ķikaraini (Var.: ķigurīti, ķikurīt, ķiķerīti) BW. 25028, 2; 25027; 25029, 1; 6708. ķikaraini, tu gailīti, kam tik agri padziedāji BW. 15075, 2.

Avots: ME II, 379

ķikars, ‡

2) ķikari Siuxt, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: EH I, 701

ķikars, ein Stückchen, ein kleiner Klumpen: tā ir skuopa saimniece: uz maizes uzlikuse tikai ķikaru sviesta Blieden n. Etn. II, 49.

Avots: ME II, 379

ķikata diena Elv., = ķe̦kata(s) diena.

Avots: ME II, 379

‡ ķikatiņa "?": citiem vīriem lielas sievas, man kâ maza ķ. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 701

[ķikaza Alt - Rahden, = ķik(u)kaza.]

Avots: ME II, 379

ķikuots BW. 2491; 23575; 30607, = ķikuts 1.

Avots: ME II, 379

ķikstêt: Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt dazu li. kiksė´ti "ko didžiai norint nenurimti vietoj".

Avots: EH I, 701

ķikstêt, -u, -ẽju, frohlocken: sirds ķikst vien nuo prieka Ahs.

Avots: ME II, 379

‡ ķikstît, -u, -īju Mar. n. RKr. XVII, 131, = čikstît.

Avots: EH I, 701

ķiku! Interj.,

1) in der Verbindung mit ķaku, zur Nachahmung des Hundegebelles:
rej sunīši ķiku ķaku BW. 15627, 7;

2) ne ķiku, ne grabu, mäuschenstill
Tr. III, 402.

Avots: ME II, 379

‡ ķikucis Bērzgale, Warkl., = ķikuzis II.

Avots: EH I, 701

ķikukaza: "der Wiedehopf" Blieden; tava ... dvēsele iekš ķikukazas ("?") muks Mekons Deb. vaļā (1873) S. 31.

Avots: EH I, 701

ķikukaza, ķikkaza, die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe RKr. VIII, 97, die Pfuhlschnepfe U.: kad pirmuo reiz dzird ķikkazu brē̦cam ķiku, ķiku, tad gaŗi lini JK. II, 73.

Avots: ME II, 379

[ķiku - kāzas L., eine Winkelhochzeit. Unbek.]

Avots: ME II, 379

‡ *ķikuliņš "?": ķiku, ķiku, ķikuliņ (Var.: ķe̦kata, ķikuotiņ), lec kāpuostu dārziņā! BW. 33460, 2.

Avots: EH I, 702

‡ ķikuraguos Segew., = ķikaraguôs.

Avots: EH I, 702

ķikurainis: ai, gailīti ķikuraini BW. 25025, 2 var.

Avots: EH I, 702

ķikurainis, s. ķikurĩtis.

Avots: ME II, 379

ķikuraîns, ķikurãjs, ķikuruôts, voller Mückenlarven: labāk dzēru purviņā ķikurainu (Var.: ķikurāju, ķikuruotu, ķikuŗuotu) ūdentiņu BW. 24328; 26817.

Avots: ME II, 379

I ķikuris, ‡

2) = ķikurs 1 Saikava.

Avots: EH I, 702

[I ķikuris, ķikurītis, ein kleines, junges Lebenwesen; auch Kosename für kleine Kinder Mar.]; ķikurĩtis, Beiname des Hahnes: ej gailīt, ķikurīt.

Avots: ME II, 379

[II ķikuris, ein kleiner Hümpel Baltinov, Warkl., Welonen, Lettihn.]

Avots: ME II, 379

‡ ķikuruôs (wo?), = ķikaraguôs.

Avots: EH I, 702

ķikurs,

1) die Larve, namentlich die Mückenlarve:
dažādu kukaiņu ķikuri [Bers.]; [vgl. krikūži];

2) der Pl. ķikuri, Überbleibsel von geschmolzenem Fett:
ķikuriem pietiek špuolus, sāli un ē̦d pie kartupeļiem Siuxt, Samiten, [Schlampen, Prawingen.]

Avots: ME II, 379

‡ ķikutīte "?": ķiku, ķiku, ķikutīte (Var.: ķikuliņ, kikuotiņ, ķe̦kata), lec kāpuostu dārziņā! BW. 33460, 2 var.

Avots: EH I, 702

ķikuts,

1): purva ķikutiņi BW. 3072, 1 var. ķikutam ir gaŗa stakle 2686, 2.

Avots: EH I, 702

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

[I ķikuzis Welonen, Dricē̦ni, = ķiguzis.]

Avots: ME II, 379

[II ķikuzis "der Daumen zwischen dem Zeige- und Mittelfinger" Zaļm.]

Avots: ME II, 379

‡ ķikuzīte, verächtl. Bezeichnung für eine weibliche Person: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda ķ. BW. 27263.

Avots: EH I, 702

‡ nuoķikstinât zarus Frauenb. "Äste abhauen".

Avots: EH II, 59

‡ šķiktâlu (mit šķ- < št- ) Smilt., so weit.

Avots: EH II, 635

‡ šķikuts Auleja, = ķikuts; vgl. stikuots.

Avots: EH II, 635

‡ uzķikstinât Frauenb. "= uzcìrst 1": puika ar cirvīti uzķikstināja sev uz pirksta.

Avots: EH II, 727

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284

I čiguris "?": tu, gailīt, čigurīt (Var.: ķigurīt, ķikurīt!) BW. 25028, 2 var. [aus Sinolen]; ein čigurs Mar. n. RKr. XVII, 131.

Avots: ME I, 412

čika, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: čika, čika (var.: čiga, čiga; čigu, čigu; čīku, čīku od. ķiku, ķiku) kamaniņas, ve̦cuo vežu purviņā BW. 31510, 2.

Avots: ME I, 412

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597

[gur̂ceklis Kreuzb., gur̂cêklis Lis.], gùrcaklis ² [Mar., Schwanb., Baltinov, Marienhausen], gurcakls, gurceklis Adsel, [N. -Schwnb.], der Froschlaich: nuo gurcakla sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. X, 226. vardes tēviņš pa nārsta daiku vienumē̦r paliek pie mātītes, kamēr tā laiž savu gurcaklu A. XX, 226. [Zu gurklas; vgl. auch kurcaklis.]

Avots: ME I, 683

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

[II ķiguris "eine Art Wassermücken" Jürg.; vgl. ķikurs 1.]

Avots: ME II, 379

ķiķis,

1) ein Tabakskauer
St., U.;

2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;

3) s. ķika;

[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].

Avots: ME II, 380

ķìlkât, -ãju, ķilkuôt, springen wie ein Hase [Bers.], gehen, laufen: ķilku, ķiku zaķīt[i]s lēca nuo aparas aparā; tâ ķilkāja (ķilkuoja) dē̦lu māte, dē̦lam sievas me̦klē̦dama BW. 23568, Lub. [hier: ellig, mit langen Schritten gehen".]

Avots: ME II, 380

ķipuraîns, = ķikurains: labāk dzeŗu purviņā ķipurainu ūdentiņu BW. 11248.

Avots: ME II, 383

ķirme̦laîns, ķirmulaîns, ķirmuluojs, voller Larven: labāk dzēru purviņā ķirme̦lainu (ķirmuluoju, ķikurainu) ūdentiņu BW. 24328.

Avots: ME II, 384

ķivulaîns, ķivuļaîns, voller Larven, Maden: labāk dzēru purviņā ķivulainu (Var.: ķivuļainu, kivaruotu, ķikuraînu) ūdent˙iņu BW. 24328.

Avots: ME II, 387

I ķivulis, [= ķikurs?]: dzēra... purva ūdentiņu ar visiem ķivuļiem BW. V, S. 458, № 841, 2. Vgl. li. kivỹnas "Infusorientierchen im Wasser".

Avots: ME II, 387

[krikūži Modohn, die Larven einer gewissen Käferart (russ. "ручейник"). Vgl. ķikurs 1.]

Avots: ME II, 278

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

pãrjùmt, tr., überdachen: pārjumta liellaiva Konv. ² 4055. [Ķikutiņš pārjuma palieveni zirgiem Leijerk. II, 171.]

Avots: ME III, 158

pìebur̃t,

1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;

2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.

Avots: ME III, 240

pìezâļuôt,

1) mit Gras od. Unkraut vollwachsen:
kur piezāļuojis, - izravē Ezeriņš Leijerkaste I, 241;

2) mit Hilfe eines Zaubergetränkes fesseln, anzaubern:
Marģieta suolījusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11.

Avots: ME III, 312

‡ pikastiņš, = pikaza: saucuot ķikulus tâ juocīgi: par pikastiņiem R. Ērglis Pel. bar. vect. 157.

Avots: EH XIII, 230

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

stikuots (erschl. aus infl. stykūts Pilda, Warkl.), die Doppelschnepfe: gaŗš de̦guns kâ tam purva stikuotam BW. 20095, 3. Vgl. ķikuts 1 und stikāns 1.

Avots: ME IV, 1067