Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ķis l' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ķis l' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (26)
atpēdas
atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.
Avots: ME I, 181
Avots: ME I, 181
dzinējs
dzinẽjs [li. ginė˜jas],
1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;
2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;
3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;
4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.
Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958
Avots: ME I, 551, 552
1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;
2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;
3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;
4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.
Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958
Avots: ME I, 551, 552
gauris
ieņemt
ìeņemt, tr.,
1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;
2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;
3) einnehmen, einlösen:
naudu;
4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;
5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;
6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;
7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;
8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,
1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;
2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;
3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;
4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.
Avots: ME II, 48, 49
1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;
2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;
3) einnehmen, einlösen:
naudu;
4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;
5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;
6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;
7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;
8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,
1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;
2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;
3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;
4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.
Avots: ME II, 48, 49
kaķis
kaķis, kaķe,
1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;
2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,
a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;
b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;
3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]
Avots: ME II, 139, 140
1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;
2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,
a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;
b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;
3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]
Avots: ME II, 139, 140
kaļķe
ķiguris
[I ķiguris "?": šis gurķis liels kâ ķiguris N. - Peb.] - ķigurĩtis. Epitheton des Hahnes: ai gailīti, ķigurīti BW. 25028, 2; [in Mezkül (le. Luode) sei ķiguris eine Benennung des Hahnes].
Avots: ME II, 379
Avots: ME II, 379
ķilkas
ķilkas,
1) Beine;
[In Fest.: lange, nackte Beine];
2) hasensprünge
Lös.: zaķis le̦c ķilkām Etn. IV, 66.
Avots: ME II, 380
1) Beine;
[In Fest.: lange, nackte Beine];
2) hasensprünge
Lös.: zaķis le̦c ķilkām Etn. IV, 66.
Avots: ME II, 380
lai
laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,
1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;
2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;
3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;
4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;
5) als unterordnende Konjuktion,
a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;
b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);
c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;
d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;
6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;
7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.
Avots: ME II, 400, 401
1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;
2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;
3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;
4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;
5) als unterordnende Konjuktion,
a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;
b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);
c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;
d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;
6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;
7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.
Avots: ME II, 400, 401
laizīt
[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]
Avots: ME II, 414, 415
Avots: ME II, 414, 415
lāpsta
lâpsta,
1): auch Assiten (mit ā ), Kaltenbr.; labības l. Saikava, Wurfschaufel;
2): maizes l. (= lize) auch BW. 20207, 2, Daudzese, Lubn., Meselau, Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Warkl.;
3): lâpstiņa - auch AP.; lâpsta 2 Siuxt, der obere Teil des Schulterblatts oder des Hüftbeins;
4): lâpstiņa - auch Saikava; lâpsta 2 Passen; ‡
8) lâpstiņa 2 AP., eine Rührschaufel zum Einrühren des Teiges;
‡
9) jumiķa lâpsta 2 AP., ein hölzernes; schaufelartiges Werkzeug des Dachdeckers:
ar jumiķa lāpstiņu jumiķis līdzina uzsietuo jē̦kulu un piedauza tuo.
Avots: EH I, 728, 729
1): auch Assiten (mit ā ), Kaltenbr.; labības l. Saikava, Wurfschaufel;
2): maizes l. (= lize) auch BW. 20207, 2, Daudzese, Lubn., Meselau, Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Warkl.;
3): lâpstiņa - auch AP.; lâpsta 2 Siuxt, der obere Teil des Schulterblatts oder des Hüftbeins;
4): lâpstiņa - auch Saikava; lâpsta 2 Passen; ‡
8) lâpstiņa 2 AP., eine Rührschaufel zum Einrühren des Teiges;
‡
9) jumiķa lâpsta 2 AP., ein hölzernes; schaufelartiges Werkzeug des Dachdeckers:
ar jumiķa lāpstiņu jumiķis līdzina uzsietuo jē̦kulu un piedauza tuo.
Avots: EH I, 728, 729
lencēt
I lencêt,
1): zaķis leñcē pa lauku Salis;
2): auch P.W. Šis ar mani tiesāties? 4; ‡
3) "ve̦lkuot vadu, lenci tuvināt dziļajai pusei" (mit eñ ) Kaugurciems: jālencē pa gabaliņam uz priekšu; jālencē klāt pie dziļās puses.
Avots: EH I, 733
1): zaķis leñcē pa lauku Salis;
2): auch P.W. Šis ar mani tiesāties? 4; ‡
3) "ve̦lkuot vadu, lenci tuvināt dziļajai pusei" (mit eñ ) Kaugurciems: jālencē pa gabaliņam uz priekšu; jālencē klāt pie dziļās puses.
Avots: EH I, 733
liķīt
ļinkatāt
locīt
lùocît,
3): lùokus l. Seyershof; ‡
8) gierig fressen
(ironisch): suns paķēris de̦su un nu ņe̦mas l. Salisb: suns dabūjis maizi un nu luôca 2 , cik mudīgi varē̦dams Seyershof. Refl. -tiês,
2): kaķis luôcās 2 (macht sich zu schaffen)
ar ēšanu Seyershof.
Avots: EH I, 766
3): lùokus l. Seyershof; ‡
8) gierig fressen
(ironisch): suns paķēris de̦su un nu ņe̦mas l. Salisb: suns dabūjis maizi un nu luôca 2 , cik mudīgi varē̦dams Seyershof. Refl. -tiês,
2): kaķis luôcās 2 (macht sich zu schaffen)
ar ēšanu Seyershof.
Avots: EH I, 766
lumparāt
novilnīt
nùovilˆnît, nùoviļˆņuôt, intr., dahinwogen, eine Weile Wellen werfen: viņš nuovēlās nuo kalniņa, mati vien nuovilnīja. gliemežu dīķis laistījās viņa staruos, reizu reizām nuovilnīdams, kâ kad pa apakšu zivtiņa skrietu Latv. Refl. -tiês, eine Zeit wogen: uguns nuovilnījusēs vien Etn. lI, 9. rudzu druva ik˙reizes nuoviļņuojās, kad vējiņš pāri pūta MWM. VIII, 414.
Avots: ME II, 887
Avots: ME II, 887
piķis
piķis,
1) das Pech:
Sprw. kas piķi aizkar tas sagāna ruokas. vārās kâ piķa katls. lipīgs kâ piķis. piķis kaklā, piķis makā! me̦lnuos piķa mēteļuos tē̦rpušies LP. VI, 1, 120. ka tur vai piķis lītu! Plūd. Llv. 207. zeme kâ piķis Grünh. zemes piķis Konv. 1 68, ; žīdu piķis Konv. 2 193, der Asphalt;
2) als Fluchwort:
rauj tevi piķis! kad tevi piķis! hol dich der Teufel! kur, piķis, viņš palicis? wo, zum Henker, ist er geblieben? U. es tev piķi duošu, ich werde dir sonst was geben (prosit die Mahlzeit! du machst dir vergebliche Hoffnung)! U. piķis un zēvele! JK. V, 85. Nebst li. pìkis und estn. pikk zunächst aus mnd. pik.
Avots: ME III, 214
1) das Pech:
Sprw. kas piķi aizkar tas sagāna ruokas. vārās kâ piķa katls. lipīgs kâ piķis. piķis kaklā, piķis makā! me̦lnuos piķa mēteļuos tē̦rpušies LP. VI, 1, 120. ka tur vai piķis lītu! Plūd. Llv. 207. zeme kâ piķis Grünh. zemes piķis Konv. 1 68, ; žīdu piķis Konv. 2 193, der Asphalt;
2) als Fluchwort:
rauj tevi piķis! kad tevi piķis! hol dich der Teufel! kur, piķis, viņš palicis? wo, zum Henker, ist er geblieben? U. es tev piķi duošu, ich werde dir sonst was geben (prosit die Mahlzeit! du machst dir vergebliche Hoffnung)! U. piķis un zēvele! JK. V, 85. Nebst li. pìkis und estn. pikk zunächst aus mnd. pik.
Avots: ME III, 214
pļurkšķis
pļurkšķis,
1) pļur̂kšķis 2 Dond., Ahs., pļurkšis Wid., ein Schwätzer, Faselhans, einer, der in erregtem Zustande viel spricht
Dond.: pļurkšķis lai nepļurkst tik pulka! Ahs.;
2) "?": Sprw. kas visu kuo grib darīt, tam iznāk pļur̃kšķis (Bauske) galā RKr. VI, 1018.
Avots: ME III, 374
1) pļur̂kšķis 2 Dond., Ahs., pļurkšis Wid., ein Schwätzer, Faselhans, einer, der in erregtem Zustande viel spricht
Dond.: pļurkšķis lai nepļurkst tik pulka! Ahs.;
2) "?": Sprw. kas visu kuo grib darīt, tam iznāk pļur̃kšķis (Bauske) galā RKr. VI, 1018.
Avots: ME III, 374
pošķis
puõšķis Dond., Sassm., = puõstîtājs, der Zerstörer, Verderber, Verheerer: cūka ir liels puošķis dārziem un laukiem Sassm. saimnieks ir gatavs puošķis: puosta mājas uz nebē̦du Dond. ļauns puošķis liekuoties bijis vienīgi Nīkšis Konv. 2 2346.
Avots: ME III, 460
Avots: ME III, 460
sasūtīt
savākt
savākt,
1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;
2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;
3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;
4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;
5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.
Avots: ME III, 782
1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;
2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;
3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;
4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;
5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.
Avots: ME III, 782
sielējs
sielējs,
1) s. sielains;
2) sielējs 2 Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;
3) sielējs 2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.
Avots: ME III, 858
1) s. sielains;
2) sielējs 2 Warkl., die Stelle, wo ein grösseres Stück Getreide od. Gras niedergeschlagen ist:
sapītie zirgi lē̦kuši pār labību un pļavu, kur pakaļ palikušas sliedes kâ sielējs Druw. n. RKr. XVII, 76. ielejā garš strēķis labības salikts veldē, izskatās kâ sielējs ebenda;
3) sielējs 2, ein Mensch von langem Wuchs
Druw. n. RKr. XVII, 76. In der Bed. 2 (und auch 3?) wohl figural, auf der Bed. 1 beruhend.
Avots: ME III, 858
sieviete
stakle
stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),
1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;
2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;
3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;
4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;
5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;
6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;
7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);
8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;
9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;
10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;
11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;
12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.
Avots: ME III, 1041
1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;
2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;
3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;
4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;
5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;
6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;
7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);
8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;
9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;
10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;
11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;
12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.
Avots: ME III, 1041