I šu (verkürzt aus šur) Bers., Bilsteinshof, Blumenhof, Drosth., Dunika, Grawendahl, Gr.Roop KL-Salwen, Lennewarden, Mar., Marzenhof, Odsen, Schujen, Serben, Serbigal, Sermus, Smilt., Wenden, Widdrisch, Adv., her, hierher: duod šu! (pa)nāc šu! parād(i) šu, bāleliņ, kuŗa tava līgaviņa! BW. 281, 8.

Avots: ME IV, 104

II šu, Partikel,

a) alleinstehend
(im VL.), auch, selbst, sogar ("traun" Büttner n. U.): es maizītes paē̦duse šu (Var.: ir) bez vīra arājiņa BW. 9349, 4. kad man tiks, es aiziešu šu (Var.: ir) pie vīžu valkātāja 10270, 5. mirt man bij šu jaunam, kad dieviņš mani ņēma 27374. dievs un gan laba vīra sētiņa, šu (Var.: i) gailītis iztecēja me̦duojām kājiņām 33552 var. bij viena meita, šu tā pate neve̦se̦la RKr. XVI, 181. valkās tevi tautu meita šu naudiņu nede̦vuse 201;

b) auch in jašu, jebšu, kauču (kautšu), kaušu, kāšu, taču (tadšu), tāšu. Anscheinend gleich li. -čiau in tačiaũ "dennoch"
(vgl. Le. Gr. § 591); zu got. ƥau-h (and. thōh) "doch"?

Avots: ME IV, 104