ārīties
ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]
Avots: ME I, 243
Avots: ME I, 243
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ārīties' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ārīties' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
svārīties
svãrîtiês: pusapģībis viņš savās drēbēs svārās Dünsb. Krista gājiens 190. labi sadzē̦rusēs ... visiem par juoku svārās tā mājās Pēt. Av. IV, 85.
Avots: EH II, 612
Avots: EH II, 612
svārīties
svãrîtiês, -uôs, -ĩjuôs, = svārstîties, schwanken: braucuot siena ve̦zms svārās uz vienu pusi Ahs. n. RKr. XVII, 55. Nebst li. svoras "ein Gewicht" zu svars.
Avots: ME III, 1144
Avots: ME III, 1144
žārīties
Šķirkļa skaidrojumā (11)
atvārīt
atvãrît, tr.,
1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;
2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.
Avots: ME I, 208
1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;
2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.
Avots: ME I, 208
izdzīt
izdzìt,
1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;
2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;
3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;
4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡
7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡
8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡
3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡
4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡
5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡
6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.
Avots: EH I, 445
1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;
2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;
3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;
4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡
7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡
8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡
3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡
4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡
5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡
6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.
Avots: EH I, 445
likt
likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
nostāt
nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,
1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;
2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;
4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];
5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,
1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;
2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;
3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;
[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].
Avots: ME II, 858, 859
1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;
2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;
4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];
5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,
1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;
2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;
3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;
[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].
Avots: ME II, 858, 859
pļepēt
pļepêt,
1) brodeln:
katlā pļepēja... kāpuosti Jauns. viss puods pļepēja Jauns. Baltā gr. I, 41;
2) "dick werden"
Erlaa, Fest.,Mar.;
3) schwatzen, "blēņas runāt, vārīties kâ biezputra" Dunika (prs. pļepēju), Nerft, Ekengraf. Vgl. plepêt.
Avots: ME III, 369
1) brodeln:
katlā pļepēja... kāpuosti Jauns. viss puods pļepēja Jauns. Baltā gr. I, 41;
2) "dick werden"
Erlaa, Fest.,Mar.;
3) schwatzen, "blēņas runāt, vārīties kâ biezputra" Dunika (prs. pļepēju), Nerft, Ekengraf. Vgl. plepêt.
Avots: ME III, 369
sazīļot
II sazīļuôt,
1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;
2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;
3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.
Avots: ME III, 796
1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;
2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;
3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.
Avots: ME III, 796
sveilēt
svèilêt 2 -ẽju,
1) heiss, glühend machen
(mit eĩ) Jürg., Salis, (mit èi 2 ) Golg., Schwanb., (den Ofen) stark heizen Lis., Sessw., Lasd., Bolwen, (mit èi 2 ) Vīt., Bers., Stockm., Odsen, Laud., Bewershof; Hitze verbreiten: šuodien (saule) stipri sveilē Saikava. kuo tu krāsni tik stipri sveilē, vai tu māju gribi nuodedzināt? Drosth. negrib un negrib vārīties, kaut gan jau kādu stundu sveilēju (heize stark, aber mit nassem Holz) Laud.;
2) unaufhörlich rauchen
Bers.;
3) intensiv beschäftigt sein:
jau nuo paša rīta sveilē ar kulšanu Saikava. Refl. -tiês,
1) stark geheizt werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80 (mit èi 2 ); lichterloh brennen: krāsns viņam sveilējas dienu un nakti Sessw., ähnlich Druw. n. Etn. II, 161. trīs naksniņas... smēde sveilējās BW. 24875;
2) sich in der Glut (der Sonne oder des Ofens) wärmen
(Mor., Lis., Bers.) und dabei rot werden Tirsen n. RKr. XVII, 80. Vielleicht (nach J. Schmidt Voc. II, 486) mit"Entgleisung" zu svilt; oder mit dem Vokalismus von an. svīda "sengen, brennen"?
Avots: ME III, 1147
1) heiss, glühend machen
(mit eĩ) Jürg., Salis, (mit èi 2 ) Golg., Schwanb., (den Ofen) stark heizen Lis., Sessw., Lasd., Bolwen, (mit èi 2 ) Vīt., Bers., Stockm., Odsen, Laud., Bewershof; Hitze verbreiten: šuodien (saule) stipri sveilē Saikava. kuo tu krāsni tik stipri sveilē, vai tu māju gribi nuodedzināt? Drosth. negrib un negrib vārīties, kaut gan jau kādu stundu sveilēju (heize stark, aber mit nassem Holz) Laud.;
2) unaufhörlich rauchen
Bers.;
3) intensiv beschäftigt sein:
jau nuo paša rīta sveilē ar kulšanu Saikava. Refl. -tiês,
1) stark geheizt werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80 (mit èi 2 ); lichterloh brennen: krāsns viņam sveilējas dienu un nakti Sessw., ähnlich Druw. n. Etn. II, 161. trīs naksniņas... smēde sveilējās BW. 24875;
2) sich in der Glut (der Sonne oder des Ofens) wärmen
(Mor., Lis., Bers.) und dabei rot werden Tirsen n. RKr. XVII, 80. Vielleicht (nach J. Schmidt Voc. II, 486) mit"Entgleisung" zu svilt; oder mit dem Vokalismus von an. svīda "sengen, brennen"?
Avots: ME III, 1147
vārīt
vàrît AP., Arrasch, C., Jürg., Kaugershof, PS., Serbigal, Wolmarshof, (mit ã) Bl., Dond., Frauenb., Kand., Līn., Selg., Stenden, Strasden, Tr., Wandsen, (mit à 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit â 2 ) Orellen, Pankelhof, Ruj., Salis, Segewold, Siuxt, Widdrisch, -u od. -ĩju, -ĩju,
1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;
2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);
3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,
1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;
2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;
3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;
4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.
Avots: ME IV, 505
1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;
2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);
3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,
1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;
2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;
3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;
4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.
Avots: ME IV, 505
virināt
II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),
1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;
2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.
Avots: ME IV, 605
1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;
2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.
Avots: ME IV, 605
virmot
virmuôt Allendorf (mit ir̂ 2 ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ 2 ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr 2 Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.
Avots: ME IV, 608
Avots: ME IV, 608
virst
II virst AP., -stu oder -du, -du, intr., (langsam) sieden, kochen Ruhental: tur vird gardi kāpuostini BW. 11245. spē̦ks virda augšup Daugava 1928, S. 837, ūdens virda AP. ūdens virst, sāks vārīties Vīt. nemitīgi virda uz augšu nemiers A. XX, 244. virduošā ūdinī Pas. III, 292. jis vēl tagad katluos vird IV, 83. sēnes virst katlā Grawendahl. melōdijas tâ kâ avuots vird (sprudeln, wallen) V. Egl. Eleģijas 61. kas (truoksnis) ašs un nemitīgs iz tumsas šurpu vird Domas I, 972. Zu vir̂t. Vgl. auch verdêt II und verst, sowie die Notiz zu vir̂t. Der Infinitiv virst ist nur erschlossen und vielleicht gar nicht üblich.
Avots: ME IV, 614
Avots: ME IV, 614