Paplašinātā meklēšana

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101

bẽrdêt: auch Salisb.

Avots: EH I, 216

[bẽrdêt Ruj., Salis, verstreuen: zemes, labību.]

Avots: ME I, 290

[ḕrdêt ² Lis., - ēju, härten: kalējs ērdē dzelzi. Entlehnt gleich ãrdêt dass.]

Avots: ME I, 574

izdērdêt Adsel, für izdēdêt.

Avots: ME I, 727

izmẽrdêt, tr., aushungern: izmē̦rdē̦ts suns MWM. IX, 422. izmē̦rdē̦tas tautas A. XX, 200.

Avots: ME I, 771

izšķērdêt, tr., verschleudern, vergeuden: naudu, mantu, spē̦ku. ar viņām pārāk daudz izšķērdē laika Rainis. Subst. izšķē̦rdê̦tãjs, der Verschwender.

Avots: ME I, 810

‡ izstḕrdêt ² Saikava, Perfektivform zu stḕrdêt ² : izstērdējis kuoks. - izstērdējis cilvē̦ks, ein abgemagerter Mensch Saikava.

Avots: EH I, 483

‡ ķẽrdêt A.-Ottenhof, Orellen, = ķẽdêt.

Avots: EH I, 700

mẽrdêt: auch Behnen, Lemb., Lems., (mit ḕr) Ermes, Wenden, (mit êr ² ) Frauenb., Selg., Windau, Zögenhof,

3): kad tuo bērniņu mērdēja, als das Kind im Sterben wan
BielU.; "die Unsitte, dem Sterbenden das Kopfkissen zu entziehen, detzselben auf den mit Stroh bedeckten Fussboden zu legen, um den Todeskampf abzukürzen" Diet.; ‡

4) betäuben, bezähmen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; (vor einer chirurgischen Operation) betäuben; ‡

5) "vergiften"
Salis. Refl. -tiês: auch N.-Peb.

Avots: EH I, 807

[mẽrdêt Dunika, Wolm.], mḕrdêt [auch Jürg., Serbigal, Peb., C., PS., Neuenb., mêrdêt ² Līn., Salis, Ruj., Wandsen], -ẽju (li. mérdė´ti "im Sterben sein"), tr.,

1) die nötige Nahrung nicht geben, hungern lassen, mergelm;
badā od. badu mērdēt, hungern, verhungern lassen: viņš kruogā visu dienu plītē̦dams mērdē nabaga zirdziņu. es tev[i] badu nemērdēšu BW. 15614, 1;

[2) "?": viņa zuobi ir kâ lauvas zuobi un mērdē cilvē̦ku Manz. Post. III, 114;

3) einen Sterbenden abwarten:
mēs tuo vecīti mērdējām, wir haben ihm die Augen zugedrückt Biel. n. U.] Refl. -tiês, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, sich abmergeln, sich kasteien: reiz sīksts puisis, badā mē̦rdē̦damies, sakrājis lielu naudas puodu LP. VII, 1203. kad tu... esi mērdējies sava dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti Dan. 10. 12 Zu mìrt, sterben; vgl. auch Bezzenberger BB. XVII, 222 und XXI, 309 ^2, Persson Beitr. 214 und dazu Walde Wrtb. ² 494 f.].

Avots: ME II, 618

‡ nùomḕrdêt,

1): auch Segew., Wolm. u. a.; vergiften
Salis, Sonnaxt: n. ve̦cu suni.

Avots: EH II, 68

nùomḕrdêt,

1) tr., auch nùomērdinât, abkasteien, abmarachen, abtöten, verhungern lassen:
żie gribējużi saimnieku nuomērdēt LP. VI, 909; nuomērdēt dzirdes ne̦rvu Strauts.;

2) intr., verhungern:
dancini nuomērdējušu kumeliņu! BW. 14445; in dieser Bedeutung gew. refl. - tiês: lai nenuomērdējuoties velti badā. Subst. nùomḕrdẽjums, die Abtötung; nùomḕrdêšana, das Abtöten, Abmarachen; nùomḕrdêšanâs, das Sichabmargeln, freiwilliges Verhungern: nuomērdēšanās nav ne˙kādas viegla lieta Blaum.; nùomḕ̦rdêtãjs, wer abtötet, verhungern lässt.

Avots: ME II, 819

pamērdêt: pamẽ̦rdē̦ta ave, ein vor Hungern dėm Verrecken nahes Schaf Dunika.

Avots: EH II, 156

[pamērdêt od. pamērdinât, eine Weile hungern lassen: badā pamē̦rdē̦ts Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang sehr wenig essen: man ieteic pamērdēties.]

Avots: ME III, 70

‡ pãrvērdêt M. 378 = ‡ pãrvirinât.

Avots: EH XIII, 216

[pašķērdêt, ein wenig vergeuden: p. naudu Salis.]

Avots: ME III, 113

samērdêt, tr., tüchtig hungern lassen (perfektiv).

Avots: ME II, 684

šķḕrdêt,

1): auch AP., (mit ẽr ) Wolmarshof; ‡

2) wiederholt aufschlitzen; zerschneiden, zerfetzen
(mit êr ² ; prs. šķērdēju) Seyershof. ‡ Refl. -tiês (mit êr ² ) Seyershof, verschwenderisch sein: mums jau nav tik daudz naudas, ka var š.

Avots: EH II, 633

šķḕrdêt C., -u od. -ẽju, -ẽju, verschwenden Bl. (mit ẽr), vertun, verprassen U., Arrasch, Bauske, Jürg., Kl., Salis, Schujen, Siuxt: mēs... e̦sam pagasta laba aizstāvē̦tāji, un nevar vis tâ tādēļ šķērdēt A. v. J. 1898, S. 364. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 34

stḕrdêt ² "trocken faulen": kuoks (vēl nenuocirsts) jau sāk stērdēt Saikava. Zu norw. storna "fauien, modern", r. стерва "Aas" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 641)?

Avots: ME IV, 1063

vērdêt,

2): "kullern" ME. IV, 560 durch "kollern" zu ersetzen.

Avots: EH II, 776

vērdêt,

1) vḕrdèt ² Stom., vērdît Biel. u. U., -u, -ĩju, sprudeln;

2) vērdêt Spr., vērdît U., kullern (vom Birkhahn): vērdi, vērdi, rubeniņ! BW. 2554, 1. In der Bed. 1 wohl zu virt (prs. ve̦r̂du) u. a., s. Ehrlich idg. Sprachgesch. 31.

Avots: ME IV, 560

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

dãrdêt [AP., PS., dā`rdêt Serbigal, Salis], dardêt, auch derdêt, intr., knarren, schnarren, klappern, poltern, dröhnen, rollen: uz lielceļiem un ielām dārd smagi piekrauti rati Skalbe. dze̦rdami, ļautiņi, ir man duodiet, jau man rīklīte dārdēt dārd (Var.: dērdēt dērd) BW. 762. krūtis dārd, beim Asthma. dārd tev kauli staigājuot; dārd tev zuobi runājuot. akmeņi dārdē̦dami vēlās uz leju. zeme dārdēja. zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdēdami Pūrs I, 116. Refl. -tiês, stark knarren, dröhnen: skanējās, dardējās nuo Liepājas Dze̦lzavā RKr. VII, 1436. [Nebst li. dardėti (Lalis)"to rattle, to clatter"(III p. fut. nudardės Ožk. d. I, 140, s. auch Lit. Mitt. II, 178) wohl zu ir. dordaim "brülle", ai. dar- dara- "Trommel", gr. δάρδα· μέλισσα Hes., sloven. drdráti "klappern, schnarren" u. a., s. Lidén Stud. 46 f. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 147, Fick Wrtb. III ^4, 213, Berneker Wrtb. I, 254.]

Kļūdu labojums:
BW.762 = BW.769
Liepājas Dze̦lzavā = liepājas dze̦lzavā

Avots: ME I, 447

‡ džìbinât ² Saikava (wo sonst keln dž<ģ vorkommt) "mērdēt": kuŗš tad šitâ bites vieš? tâ jau tik džībina tis, kas grib izbeigt.

Avots: EH I, 366

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

[nùokàltinât "nuomērdēt": n. luopus Warkl.; welken lassen od. machen: n. puķes Salis, n. linus (nicht zeitig raufend); austrocken (tr.): n. Jāņu zāles Bauske.]

Avots: ME II, 793, 794

‡ nuotram̃pelêt Essern, Frauenb., Turlau "naudu izšķērdēt, nuodzert kruogū^. Refl. -tiẽs Frauenb. "visu nakti pa kruogu dzert".

Avots: EH II, 101

I salinât,

1) = saldināt II, kälten, erkälten, kalt werden lassen U.;

2) "= mērdēt" Zeezern.

Avots: ME II, 672

šķērdelêt,

1) (Kleider) zerreissen
Golg., Lubn., Saikava;

2) im Zuschneiden verderben
L., St., Bergm. n. U.;

3) strahlweise fliessen:
ūdens sāka šķḕrdelêt Jürg.;

4) = šķērdēt, vergeuden Lems. und Oppek. n. U., Meiran, Warkl.: naudu.

Avots: ME IV, 34

‡ tìpêt ² , -ēju Auleja "mērdēt badā".

Avots: EH II, 686