Paplašinātā meklēšana

‡ drudzērzelis Lautb., ein Erdkrebs.

Avots: EH I, 335

ḕrzelis, Demin. - ītis, ē̦rze̦lē̦ns, ēržuks Stelp., der Hengst: ķēve iet ērzeļuos, die Stute ist rossig U. [Zu li. er̃žilas dass˙arm. orjik _c, av. ǝrǝzi (du.) "Hoden", gr. ὄρχις "Hode", ir. u _i rge "membrum virile", (nach Būga Изв. XVII, 1, 19) li. aržùs "страстный" u. a.; s. auch Fick Wrtb. I ^4, 17, Pedersen KZ. XXXVI, 335, Hübschmann Arm. Gramm. 483, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 391, Trautmann Wrtb. 71.]

Avots: ME I, 577

I ḕrzelis: čigāna ērzeļam BW. 20280, 8. jājamu ērzelīti 33485.

Avots: EH I, 374

‡ II êrzelis ² Salis "līkums, kuo ielaiž aude̦klā šķērējuot".

Avots: EH I, 374

‡ ḕrzeliski, wie Hengste (es tun): pa ē. Anekd. IV, 399.

Avots: EH I, 374

jērzelis Zb. XVIII, 364, = ērzelis.

Avots: ME II, 114

pusḕrzelis* U., der Klopfhengst; vgl. li. pùseržilis "Halbhengst, Klopfhengst".

Avots: ME III, 426

‡ pušḕrzelis ² Sonnaxt, = pusḕrzelis.

Avots: EH II, 336

‡ aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.

Avots: EH I, 110

aprùkt,

1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;

2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.

Avots: ME I, 116

ìekaût,

1): kuo kungs par daudz iekavis (= piekāvis), tas likts ārstēt Dunika, Frauenb. Refl. -tiês,

1 ): viena daļa grivas iekaujas ("ieskaluojas") pumpja kanniņā Seyershof; mit grosser Mühe hineingelangen
Seyershof: kamē̦r te iekaujas pa mūsu (sc.: staignuo, sliktuo) ceļu iekšā nuo lielceļa...; ‡

2) sich zu schlagen (prügeln) anfangen; sich ans Schlagen (Prügeln) gewöhnen
Siuxt: kad ērzelis iekaujas ar māju zirgiem, tad viņš ir nejauks; kad neiekaujas, tad ir labs.

Avots: EH I, 519

īvinât, für vīvinât, summen BW. 29105, 2; [ĩvinât "rufen, schreien" Arrasch]; ērzelis īvina [wiehert nach?] ķēvi Karls.

Avots: ME I, 839

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

I kā`rnît,

1): "schleudern; stürzen
(tr.)" N.-Wohlfahrt;

2): roden
Salis. Refl. -tiês: unruhig hin und her treten und mit den Füssen scharren Seyershof: ērzelis kârnās ² ; "svaidīties" N.-Wohlfahrt; eine Arbeit gut zu verrichten streben Seyershof: kuo viņi kārnījās ar saimniekuošanu!

Avots: EH I, 603

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni ² ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

manẽjs, mein, der Meinige: manējais (mein Mann) jau negants kâ ērzelis Degl. - Pl. manējie, die Meinigen (die Angehorigen).

Avots: ME II, 560

nùoduõms: nuoduomā ņemt, beabsichtigen Diet.; pa nakti ērzelis spārdījās savā nuoduomā (= savā nuodabā) Salis.

Avots: EH II, 42

nùoplakt, intr., flach, geringer werden, abnehmen: katls nuoplacis līdz pusei LP. I, 165. sarkanie uguns grē̦ki sāka nuoplakt MWM. VIII, 890. ērzelis ļuoti nuoplacis, der Hengst ist sehr mager geworden LP. VI, 811.

Avots: ME II, 829, 830

rèkt: laut weinen, schreien (vom Kind) Fianden; laut lachen Kaltenbr.; ērzelis, āzis, lācis rē̦c Ramkau. ve̦lna tē̦vs rē̦kdams, sē̦kdams atklupa... šurp Pas. VIII, 442 (aus Druw.). Zosīte [staigāja] apkārt zviegdama, rē̦kdama Tdz. 58850 (aus Baltinow). kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? 44244 (aus Vīpe). ‡ Subst. rē̦kums, schon abgeschlossenes Gebrüll: tavu (zu einer Stute gesagt) lielu rē̦kumiņu! Tdz. 36411 (aus Pussen). Zur Etyrnologte s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: EH II, 369

rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt ² Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt ² Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II ⁴ , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

studzinât,

1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).

Avots: ME IV, 1100, 1101

uzlaîst,

7): auch AP., Salis; uzlaižamais Salis "sitamais"; ‡

9) u. riksi, im Trab laufen od. fahren machen:
būtu ērzelis, uzlaistu slaidu riksi J. Niedre Ķeceris Latgalē 18. Refl. -tiês, ‡

3) sich hinlegen auf:
sivē̦ni uzlaidušies (= uzgūlušies) virspus migas, - laikam par siltu Seyershof; ‡

4) sich auf etwas einfinden (bilden)
Iw.: dažreiz guovij utis uzlaižas. nuoliek sieru, lai kamariņa uzlaižas virsū.

Avots: EH II, 727